Veiksmīgi organizēta darbība ļāvusi saglabāt «Latraps» neatkarību bez ārvalstu kapitāla līdzdalības, atzīst kooperatīva ģenerāldirektors Edgars Ruža.Jelgavas novadā strādājošā kooperatīvā sabiedrība «Latraps» 13 gadu laikā spējusi izaugt līdz stabilam, pelnošam uzņēmumam. Zemkopības ministre Laimdota Straujuma apliecinājusi, ka kooperatīvs ir visas Latvijas lauksaimniecības paraugs. Uzņēmuma veidotājs un ģenerāldirektors Edgars Ruža saņēmis valsts un ministrijas apbalvojumus, viņa profesionalitāte un godprātīgā attieksme pret partneriem daudzās valstīs radījusi cienījamu reputāciju gan kooperatīvam «Latraps», gan mūsu lauksaimniekiem kopumā. Taču, lai sasniegtu šodienas līmeni, ne mazums šķēpu lauzts, riskēts un arī zaudēts. «Latraps» ir paraugskola, kā soli pa solītim, prasmīgi strādājot, iespējams sasniegt miljonus. Par to, kā uzņēmumam veicies 13 gados un kādi ir tā nākotnes plāni, stāsta ģenerāldirektors E.Ruža.
Pārliecība
Šodien par kooperāciju dzird runājam aizvien biežāk, bet toreiz – deviņdesmito gadu beigās – tas skanēja gluži kā lamuvārds, šaubu ēnu kooperācijas virzienā meta arī valsts un zemnieki. «Latraps» ir pašu lauksaimnieku veidots uzņēmums, kura priekšvēsture sākās ar centieniem izskaidrot, ko nozīmē kooperatīvs, kāpēc tāds vajadzīgs un kādas ir tā priekšrocības. 2000. gada maijs ir uzņēmuma dzimšanas laiks, bet līdz tam vēl bija radīšanas posms. «Pie pašreizējā biedrības «Zemnieku saeima» vadītāja Jura Lazdiņa mājās mēs vairākus mēnešus nācām kopā, spriedām un rēķinājām, kā zemnieki varētu apvienoties un strādāt lietderīgāk. Beigās 12 vīri bija gatavi dot starta signālu mūsu idejai. Katrs sametām pa 250 latiem pamata kapitālam un sākām ideju bīdīt. Toreiz rapšus Latvijā pazina tikai retais, pie mums tos neaudzēja, taču bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir absolūti nepieciešams kultūraugs. Man ir dīvaini dzirdēt, ja kāds apgalvo, ka rapši ir Latvijas ļaunums. Es to nespēju saskatīt, jo šobrīd nav neviena labāka augsnes uzlabošanas kultūrauga. Audzēt audzēšanas pēc mēs varētu daudz ko, bet, kā no tā vēl gūt naudu, nav zināms,» pārliecināts E.Ruža.Graudu tirgus sakārtošana bija viens no pirmajiem kooperatīva uzdevumiem. Tolaik valstī tas bija absolūti stihisks, un zemnieku domubiedru grupas lielākā vēlme bija mainīt pastāvošo kārtību, izveidojot uzņēmumu, kura kontrolētāji un noteicēji būtu tikai paši zemnieki. 2000. gadā «Latraps» pieņēma un eksportēja pirmās 700 tonnas rapšu. Pēc gada Elejā iegādājās vecu ābeļdārzu un pussagruvušas ēkas, ko sakārtot un kur veidot tālāko attīstību. Jau divus mēnešus pēc ienākšanas objektā sākās graudu pieņemšana. Pierādot bankai savu nākotnes attīstības vīziju, līzingā iegādāts graudu bunkurs, mobilā kalte, kas sezonā ļāva pieņemt desmit tūkstošus tonnu rapšu un kviešu. «Tas bija liels piedzīvojums, jo pieņemšana notika vecā koka šķūnī, kas draudēja apgāzties. Saimniecībās sāka parādīties ārzemju smagās automašīnas, kas iekrautas šķūnī iebrauca, bet tukšas ārā netika zemo vārtu dēļ. Lai visu ražu spētu pieņemt, rapšus bērām šķūnī, bet graudus turpat blakus laukā,» atceras E.Ruža.«Latraps» pirmais no Latvijas eksportēja graudus uz Rietumeiropu. Tolaik no Intervences aģentūras kooperatīvs izpelnījies nopēlumu: ko zemnieki iedomājas, un viņiem tur vēl par to samaksās? «Jā, un labi samaksāja. Tajā gadā ar kuģiem mūsu graudus un rapšus transportēja uz Somiju un Dāniju. Arī raža bija teicama, kas mums deva stimulu vairāk audzēt elites klases kviešus un labi pelnīt,» stāsta E.Ruža.
Vairāk nekā avantūra
Kooperatīva vadība bija pārliecināta, ka virzībai jāturpinās arī citā jomā. 2002. gadā «Latraps» sāka tirgot «John Deer» tehniku, taču atļauju kļūt par oficiāliem šīs firmas pārstāvjiem Latvijā rūpnīca nedeva, jo – kā gan viņi piegādās zemniekam tehniku par rūpnīcas cenām? Šajā gadā kooperatīvs saviem biedriem nodrošināja arī dīzeļdegvielas piegādi. 2002. gadā «Latraps» vārds izskanēja jau skaļāk, ļaujot iegūt Zemkopības ministrijas piešķirto Sējēja balvu. Nākamo gadu, kas iezīmējas ar jauna kompleksa būvniecību Elejā, kooperatīva vadītājs raksturo kā milzīgu piedzīvojumu un izaicinājuma laiku. Latvijā vēl neviens tādus objektus nebija būvējis, arī projektētājiem un iekārtu piegādātājiem tas bija jaunums. Tomēr arī trīs gadus pēc dibināšanas «Latraps» Lauku atbalsta dienesta gaiteņos uzticību vēl neviesa un tika uztverts kā dzīvotnespējīgs. «Izstrādājām trīs SAPARD projektus, bet neviens neguva apstiprinājumu. Bijām par 100 procentiem pārliecināti, ka esam dzīvotspējīgi, jo nebijām ņēmuši nevienu ilgtermiņa kredītu, bet mūs vainoja, ka mēģinām izkrāpt Eiropas naudu,» ar smaidu atceras kooperatīva vadītājs. Iekārtu ražotāji apturēja konveijerus. Ražas laiks tuvojās, bet kompleksa būvniecība vēl nenotika. «Mašīnas ved graudus, celtniecības krāni un pusuzbūvētas iekārtas stāv… No šodienas viedokļa – vairāk nekā avantūristiski, jo normāls cilvēks tam nebūtu gatavs,» tagad atzīst E.Ruža. Drīz vien finansējums piešķirts un jaunā graudu pieņemšanas, pirmapstrādes un uzglabāšanas kompleksa būvniecība Elejā tika pabeigta. Taču vietā nāca citas raizes – ilgstošās lietavas. «Tvaiks no kalts garoja nepārtraukti, jo gan graudu mitrums, gan lietus bija nežēlīgs. Ja man šodien jautā, kā mēs pārdzīvojām 2003. gadu, es nevaru atbildēt. Bunkurā sadega gan rapši, gan graudi, radot pamatīgus zaudējumus,» atceras E.Ruža. 2004. gads bija pirmais un vienīgais, kuru kooperatīvs 2003. gada seku dēļ beidza ar zaudējumiem. Protams, tas iespaidoja tālāko kredītspēju, bet tam visam jāiziet cauri un jāsaprot, ka bizness nav pastaiga pa rožu dārzu, secina E.Ruža.
Precības izjūk
Iespējams, daudzi nemaz nezina, ka 2005. gads kooperatīvam varēja izrādīties liktenīgs, jo pavīdēja iecere «saprecēties» ar kādu lielu Vācijas uzņēmumu, taču kopsapulcē Latvijas pārstāvji tomēr nobalsoja pret apvienošanos. «Tas izrādījās pamatots un loģisks solis, jo neatradām būtisku pienesumu, ko vācu kompānija varētu mums dot. Vien ierobežot mūs darbībā un uzspiest savus noteikumus. Līdz ar to izšķīrāmies un palikām paši sev saimnieki,» atceras E.Ruža. Iecerēts bija vēl kāds grandiozs kopprojekts ar SIA «Eco Diesel», kas Elejā paredzēja uzbūvēt milzīgu biodīzeļdegvielas rūpnīcu. Taču tolaik arī citus Eiropā šī ideja interesēja, tāpēc elejnieki no tā atteicās. E.Ruža skaidro, ka ar šo projektu, visticamāk, būtu sasaistījuši savas rokas un nāktos rūpnīcai piegādāt rapšus par cenu, kādu partneris noteiktu.
Būvē jaunu iesalnīcu
«Latraps» darbi atbalsojās arī citos novados. 2006. gadā pulciņš uzņēmīgu Barkavas puses zemnieku atzina gatavību pievienoties elejnieku komandai, un tika izveidots kooperatīvs «Barkavas arodi», kura darbības sākšanai «Latraps» ieguldīja savas investīcijas. Pamazām kooperatīvs sāka virzīties arī Latgales virzienā. Veiksmīgs starts uz valsts subsīdijām ļāva labiekārtot Elejas kompleksu – sakārtot brauktuves un modernizēt kompleksu, iekārtojot arī mūsdienīgu laboratoriju. 2008. gadā uzņēmums sāka jaunu tradīciju – konkursu «Zelta rapsis». Kooperatīva biedri tajā var pieteikt savu labāko rapšu lauku, kurā tiek vērtēta nevis lielākā raža, bet labākais ekonomiskais ieguvums, lai to sasniegtu. Vēl šis gads iezīmējās ar to, ka «Latraps» iepirka miljono graudu tonnu, kā arī atklāja biodīzeļa ražotni Staļģenē. Astoņu gadu laikā biedru skaits no 12 izauga jau līdz 500. Kooperatīvs pamazām iekaroja arī Kurzemi, 2010. gadā Jaunpagastā uzbūvējot graudu pirmapstrādes kompleksu un atklājot biroju Saldū. «Liels izaicinājums mums bija pagājušais gads, kad, pateicoties izcilajai ražai, vieniem pašiem izdevās nokomplektēt 69 tūkstošu tonnu lielu kravas kuģi. Tas atrisināja daudz problēmu, jo veiksmīgi izdevās novākt visu labību. Situācija varēja būt skarba un daļa lauku palikt nenokulti, jo tādu apjomu nav kur glabāt,» atzīst E.Ruža. 12 gados kooperatīvs dažādos objektos investējis vairāk nekā 10 miljonus latu, tajā skaitā jaunās iesalnīcas celtniecībā Staļģenē, kur jau šajā rudenī svinēs atklāšanu un taps iesals no Latvijā audzētiem miežiem.
Kooperatīva plusi
1. jūlijā kooperatīvam noslēgsies finanšu gads, «Latraps» to plāno beigt ar vēl nebijušu apgrozījumu – 200 miljoniem eiro. «Apgrozījuma izaugsme ir kustībā, šis gads, pateicoties pagājušā gada ražām un graudu cenām, ir ar lielu lēcienu, bet pie tā neapstāsimies,» apņēmības pilns ir E.Ruža. Kooperatīva attīstība lielā mērā norit, pateicoties pašu zemnieku ieguldījumam. No ES kooperatīvs saņēmis investīcijas miljona un 600 tūkstošu latu apmērā, kas veido vien 15 procentu no kopējā investīciju apjoma.Daudzi E.Ružam jautā, kāpēc toreiz, vēloties apvienoties, pieņemta doma tieši par šādu uzņēmējdarbības formu. «Kooperatīvs zemniekam ir ļoti stabils partneris, kas nevar tikt pārdots. Arī šodien tirgū ir uzņēmumi, kas mēģina kaut ko darīt, bet ar domu: ja neizdosies – nesamaksāsim, slēgsim ciet, un gan tie zemnieki kaut kā izdzīvos. Otra priekšrocība – ilgtermiņā kooperatīvs ir izdevīgāks par komerciālu uzņēmumu, jo viss, kas uzbūvēts, pieder zemniekiem. Katrs klients ir arī uzņēmuma īpašnieks, kam ir tiesības iesaistīties tā kontrolē, vadībā un attīstībā. Komerckompānijās tas nebūtu iespējams.» ◆
