Pirms Rīga pārtop par Eiropas kultūras galvaspilsētu – vēl mums līdz galam neizprotama mēroga kultūras notikumu, kas pilnīgi citā dimensijā pasaulei rādīs to, kas ir latviešu kultūra, Rīga, multikulturālā vide, Rīgas un Latvijas cilvēku plašais kultūras diapazons, kāda kultūra Latvijā rezonē, –, kā pliķis sejā ir Latvijas Televīzijas paziņojums par to, ka raidījuma «100 grami kultūras» raidlaiks tiek pārlikts uz vēlāku laiku. «100 grami kultūras» Latvijas dzīves un pasaules latviešu dzīves ritmā ieņem absolūti respektēta viedokļa lomu. Raidījums ir augstas raudzes žurnālistika – tā ir abpusēja saruna, stāstījums, ko veido raidījuma redaktori un intervētāji, īpaši Arno Jundze. Kristīne Želve, kuru pazīstu no laikiem, kad kopā studējām, toreiz bija spuraina meitene, tagad – atzīta rakstniece. Tieši raidījuma raudze ir tā, kas ļauj intelektuālām domām strāvot ēterā.Ja kas būtu jāmaina – jādod biežāks, kvalitatīvāks raidlaiks, nevis jānoliek raidījums tad, kad cilvēks, kas dienu ritmiski strādājis un ievēro laba režīma diennakts ciklu, dodas pie vakara miera. Tas ir par vēlu! Smadzeņu šūnas vairs nav orientētas uz sarunu kultūras gammā.Pretskats šeit ir viens – cilvēkiem pie sabiedrisko mediju vadības pults jāmaina lēmums, citādi gribas domāt, ka viņi ir kultūras kaitnieki. Laikā, kad mēs aktīvi ejam pasaules notikumu apritē ar «Rīga 2014», mūsu radari jāatver lielāki, nevis jāizslēdz.Kultūras un Latvijas vārds arvien vairāk pasaulē ir zīme un kvalitāte. Šonedēļ Bostonu pāršalca ziņa, ka diriģents Andris Nelsons ir Bostonas simfoniskā orķestra jaunais diriģents. Ticiet man, 100 latviešu abonēs Bostonas simfoniskā orķestra abonementus. Bostonai ir nācis klāt vairāk nekā 100 gramu kultūras. Andris Nelsons dzīvos un strādās Bostonā!Pirms nedēļas atgriezos no teātra festivāla Klīvlendā, kur lasīja manu lugu «Kur meklēt Šamabalu». Tās tēmā ir ietverti gan Tibetas un latviešu mitoloģijas krustpunkti, gan gleznotāja Nikolaja Rēriha domas, ka pasauli nosargās kultūra. Stāvot pie viena no pasaules brīnumiem – Niagāras ūdenskrituma –, kas indiāņu valodā nosaukts «Ūdens pērkons» («Ongguiaahra»), es sajutu – daba un upes straume, ziedošo koku un kultūras spēks ir riteņu zobrati, kas mūs visus notur gaitā, ko pasaulei devis Augstākais saprāts. Bet katram no aspektiem ir vajadzīgs dzinulis!Niagāra netecēs, ja tajā negāzīsies Niagāras straume, ziedi neplauks, ja augu saknēs nebūs valgmes, un kultūra nezels, ja tai nedos visu, kas ir nepieciešams, lai cilvēks darītu to misijas darbu, ko redzēja Nikolajs Rērihs, – KULTŪRA. ◆
