Tuvojas tā liktenīgā diena, kad pirms 55 gadiem kara liesmās nomira vecā Jelgava.
Tuvojas tā liktenīgā diena, kad pirms 55 gadiem kara liesmās nomira vecā Jelgava. 1944. gada 25. jūlijā Jelgavā tika izsludināta trauksme, 26. jūlijā krievu lidmašīnas bombardēja Eleju, bet 27. jūlijā sākās pirmie uzlidojumi Jelgavai…
Tanī dienā, kad veco Jelgavu pēdējo reizi atstāja mazais Emburgas kuģītis, es kopā ar mammīti un daudziem citiem Jelgavas iedzīvotājiem atrados uz tā klāja un pēdējo reizi skatīju savu dzimto pilsētu.
Man ļoti gribētos zināt, vai tagad pilsētā dzīvo kāds, kurš arī aizbrauca no pilsētas ar mazo un liktenīgo kuģīti? Varbūt Jelgavā mīt šo cilvēku tuvinieki, kuriem par braucienu ir pastāstīts?
Esmu 2. grupas invalīde un ārpus mājām maz kur izeju. Taču būtu jauki, ja pilsētā tanī dienā tiktu noorganizēts brauciens ar kuģīti līdz Ānes muižai. Varbūt izveidotos jauks vecās Jelgavas piemiņas brīdis.
Nosūtu jums – varbūt noder publicēšanai – savas atmiņas.
Ar cieņu, Nelda Kraukle
Uz mazā upes kuģīša jau dažas stundas pirms parastā atiešanas laika drūzmējās braukt gribētāji. No rīta, kad kuģītis piestāja pie Jelgavas steķiem, visi tika brīdināti, ka tas tanī dienā aties uz Emburgu dažas stundas agrāk. Tanīs dienās jelgavnieki no rītiem atgriezās pilsētā, lai pēcpusdienā ar jauniem saiņiem dotos uz laukiem pie radiem vai draugiem. Saule karsēja, cilvēki pārpildīja gan kuģīša klāju, gan abas kajītes. Satraukums, neziņa, mēmi minējumi bija katrā skatā, katrā balss noskaņā. Smagi nozvanīja kuģīša zvans trešo reizi, matrozis atlaida tauvas, un, smagi tusnīdams, mazais upes kuģotājs iegriezās Driksas ūdeņos. Neviens gan tad vēl nezināja, ka redz savu pilsētu pēdējo reizi. Pēc trim četriem mēnešiem, atgriežoties Jelgavā, tikai retais sameklēja savu māju, kaunīgi pieplakušu pilsētas nomales ieliņām.
Mēs ar mammīti atradām vietu kajītē netālu no durvīm. Karstuma nogurdināta, piespiedu galvu mammītes plecam un aizsnaudos. Kad atvēru acis, visapkārt valdīja satraukums, kliedzieni un drūzma. Cilvēki spiedās uz durvīm, lai ātrāk nokļūtu uz klāja. Kuģītis bija tikko izgājis cauri dzelzs tiltam. Virs tilta un upes riņķoja krievu lidmašīnas, izmezdamas savu nāves kravu uz dzelzceļa staciju un tilta. Bet upes vidū, neaizsargāts, savam liktenim padots, mazais kuģītis tuvojās Ānes muižai. Tiesa, neviena no krievu lidmašīnām tam pat netuvojās, kaut kuģītis atradās tikai pārdesmit metru attālumā no tilta. Cilvēku panika un izmisums toreiz nav aprakstāms. Daži pasažieri metās ūdenī, lai peldus sasniegu krastu. Kuģītim tuvojoties Ānes muižas steķiem, cilvēki savus saiņus centās izsviest krastā, lai pašiem būtu vieglāk nokļūt malā. Daudzi no tiem sakrita ūdenī, citi, atsitoties pret zemi, saplīsa, koferi atvērās, un panikas pārmāktais pūlis sabradāja visu – traukus, drēbes, pulksteņus, grāmatas, visu to, ko katrs vēl cerēja izglābt. Domāju, ja kāds cilvēks pakluptu, arī viņu samītu. Atbrīvojies no pārbiedētajiem pasažieriem, kuģītis ar dažiem palikušajiem atstāja krastu, lai turpinātu ceļu uz Emburgu. Pieplakušas grāvim, nogaidījām, kamēr noklusa lidmašīnu rūkoņa un izklīda cilvēki, tad arī mēs sākām savu gājumu uz «Kapu cīzariem»
12 kilometru no Jelgavas, kur pie radiem nolēmām pārnakšņot. Ēdot vakariņas, lielie pārrunāja notikušo, jo to, ka Jelgava deg, visi redzēja no māju pagalma. Katrs izteica savus minējumus, bet skaudro īstenību neviens nespēja iedomāties. Ceļā pārgurušas un pārdzīvotā satrauktas, uzkāpām šķūņaugšā pašā upes krastā. Miegs nenāca. Nomāca neziņa par vecmāmiņu, kura vēl palika pilsētā. Mierinājām sevi ar domām, ka nākamajā dienā satiksimies Jaunsvirlaukas Rubeņos pie Tonijstantes.
Nakti pavadījām sienā pie vaļējas lūkas, vērojot pāri upei degošo pilsētu. Kas deg? Kur deg? Cik daudz deg? Varēja tikai minēt. Bet minējumi bija tālu no īstenības. Visa pamale bija uguns sarkana un dūmu melna. Palēnām ausa gaisma. Pāri Lielupes ūdeņiem lidoja pelnu plēnes, un gaisā vējoja deguma smārds. Pabrokastojušas devāmies ceļā uz Rubeņiem. Zālē mirdzēja rasa. Saule sildīja. Putni pievīteroja pilnas debesis, un lēns vējiņš glāstīja gājēju pieres. Drīzumā mums pretī kārtīgā ierindas solī sāka nākt vācu armijas karavīri, kuri acīmredzot «iztaisnoja» kārtējo frontes līniju. Vēl kareivju solis bija raits, ierindas noteiktas, tikai sejās zīmējās nogurums un vienaldzība. Brīžiem ierindu pārrāva pajūgi ar ievainotajiem. Jo tālāk gājām, jo ierindās manījās aizvien lielākas jukas, aizvien vairāk brauca pajūgu ar vaidošiem ievainotajiem. Pārguruši zaldātiņi lēnām gāja Jelgavas virzienā. Viegli ievainotie balstījās uz biedru pleca vai uz ceļmalas grāvī nolauzta spieķa.
Tā cauri ceļa putekļiem aizgāja vācu armija, lai dotu vietu Sarkanarmijai un mūsu tautas jaunai okupācijai.
Gaiss virmoja putekļos, kas lēni nosēdās koku lapotnēs, pārklāja pļavu un grāvmalu zālājus, un puķu ziedus. Saule kāpa aizvien augstāk, karsējot gājēju muguras. Jau tuvojās pusdienlaiks, kad sastapām pirmos civilo bēgļu vezumus. Tie bija cilvēki, kuri pameta savas mājas, lai izklīstu bēgļu ceļos, glābjoties no krieviem. Vezumi bija rūpīgi nosieti, aiz tiem soļoja lopiņi, bet cilvēki, neziņas mākti, drūmi raudzījās savā tālajā ceļā. No kāda vezuma vīrs mums uzsauca: «Kur jūs ejat? Tur nāk krievi!» Bet mums nebija daļas gar krieviem, mūsu mērķis bija Salgales baznīca, lai ar prāmi pārceltos pāri upei, un mūsu domas saistījās ar minējumiem par vecmāmiņu. Bēgļu vezumiem un izdzīto lopu bariem pa vidu vēl aizgāja nelieli karavīru pulciņi, tad ceļš piederēja tikai bēgļiem. Uz kāda vezuma sēdēja sieviete ar zīdainīti, kurš, apjauzdams savu izdzītību, žēli raudāja. Aizvien mazāki un nekārtīgāki bija vezumi. Bērni raudāja, lopi māva, blēja un urkšķēja. Tad ceļš aprima. Lēni sēdās putekļi, saule joprojām karsēja. Bet te no ceļa līkuma neprātīgos auļos kāds vīrs darba drēbēs un darba ratos trenca zirgu. Šajā sejā vairs saprāta nebija. Jau aiz kokiem vīdēja Salgales baznīca, jau uzvēdīja upes elpa, kad nolēmām tālāk pa ceļu neiet, bet nogriezties pa pļavu līdz prāmim. Bijām pārsimt metru nogājušas, kad gaisu pāršķēla lidmašīnu motoru rūkoņa un apšaudes trokšņi. Satupām turpat pļavas vidū. Zāle vēl nebija pļauta. Kad norima apšaudes troksnis un motoru rūkoņa, pacēlām galvas un redzējām, ka uz ceļa nogāzās degoša lidmašīna. Pie pārceltuves bijām vienīgās, kurām bija jānokļūst pāri Lielupei. Negribīgi ar mammu runāja nogurušais pārcēlājs, jo bēgļus un armiju cēlis pāri jau visu nakti. Prāmis bija pieslēgts steķiem, un pārcēlājs gribēja iet mājās. Tad pēkšņi mammīte aizklāja ar rokām man acis un iesaucās:
– Neskaties! Neskaties!
Uz manu jautājumu tikai atbildēja:
– Tur aizpeldēja nošauts zaldātiņš.
Apžēlojies par mums, pārcēlājs atsēja laivu un pārveda mūs pāri upei. Mamma deva par pārcelšanu vienīgo naudiņu, kāda tanī laikā bija – ostmarkas. Pārcēlājs iesmējās un sāka no kabatām saujām vilkt ārā naudu un sviest upē.
– Kam tās vairs derēs? – teica vīrs krastā.
Sākām atkal iet. Ap mums bija miers un klusums. Tikai tālumā it kā ducināja kara pērkons. Nekas vairs neliecināja par bēgošo cilvēku izmisumu un bailēm no likteņa, kas nāca ļauns un draudīgs kopā ar krievu armiju. Tikai mūsu soļi kļuva aizvien gausāki un aizvien biežāk apsēdāmies grāvmalā, lai atpūstos. Tad cerīgi spriedām par to, ka vecmāmiņa mūs gaida pie tantes, jo ticējām, ka viņa jau no pilsētas būs izgājusi rīta agrumā. Pagājušas garām sudmalām, jau redzējām «Rubeņu» meža stūri. Vēl neilgs gājums, un bijām tantes pagalmā. Ticējām, ka savu bēgļu ceļu esam jau nostaigājušas. Tobrīd mēs vēl nezinājām, ka klaiņu ceļš tikai sākās, jo pēc mēneša krievu zaldāti mūs izdzina no mājām…
