Vai būs Latvijā kāds iedzīvotājs, kurš klausās radio un skatās televīziju, un nepazīst Kārli Streipu, šo asprātīgo un gudro žurnālistu? Laikam tādu izņēmumu Latvijā neatrast.
Vai būs Latvijā kāds iedzīvotājs, kurš klausās radio un skatās televīziju, un nepazīst Kārli Streipu, šo asprātīgo un gudro žurnālistu? Laikam tādu izņēmumu Latvijā neatrast. Bet kā ir ar Valfrīdu Streipu? Vai viņš būtu Kārlim Streipam rada? Jā, ir rada, bet attāla. Valfrīds ir Kārļa Streipa vecātēva brālis. Viņš bija labs aktieris un režisors, un, kad es sāku iet uz Jelgavas teātra izrādēm, te vienā, te citā izrādē iepazinu V.Streipu, var jau būt arī tāpēc, ka viņam bija tāds neparasts vārds. V.Streips Jelgavas teātrī spēlēja mierīgus, nopietnus vīrus, nereti viņš tēloja tēva lomas, viņam bija rāma, mazliet samtaina balss. Negalvoju, ka būtu redzējis visas V.Streipa lomas, bet katrā ziņā atceros viņa Baltaunu Ā.Alunāna lugā «Kas tie tādi, kas dziedāja?». Toreiz man tā likās ļoti iespaidīga izrāde.
Aktieru pāris – Valfrīds Streips un Ance Rozīte
Vēl Jelgavā V.Streips tēloja Roplaini R.Blaumaņa «Pazudušajā dēlā», bet «Skroderdienās Silmačos» pārvērtās Ābramā. Daudz cildinātajā un aprakstītajā K.Goldoni komēdijas «Melis» iestudējumā V.Streips bija klasiskais Pantalone, V.Šekspīra «Spītnieces savaldīšanā» – Baptista, F.Šillera drāmā «Mīla un viltus» viņš tēloja galvenās varones Luizes tēvu mūziķi Milleru. Toreiz mēs visi V.Streipu pieņēmām kā īstu jelgavnieku.
No skatuves uz skatuvi
Patiesība gan bija citāda: viņš kopā ar sievu Anci Rozīti bija ienācējs un Jelgavas teātrī tika angažēts 1938. gadā, kad aiz muguras bija jau vairāk nekā desmit gadu garš skatuves ceļš. pirmo reizi uz skatuves viņš kāpa jau jaunekļa gados, kad 1912./1913. gada sezonā Rīgas Krievu teātrī notika Pēterburgas operešu ansambļa viesizrādes un V.Streipam bija izdevība piedalīties masu skatos. Teātra suģestija bija tik spēcīga, ka tā neizgaisa visu mūžu, un to nevarēja izjaukt ne karš, ne bēgļu gaitas Kazaņā. Atgriezies Latvijā, V.Streips kādu brīdi skolojās Annas Lāces vadītajā studijā, taču tad pārgāja uz Zeltmata Latvju dramatiskajiem kursiem, tiešo praksi apgūstot pie Alekša Mierlauka Ziemeļblāzmas teātra iestudējumos. Kopš tā laika V.Streips A.Mierlauku uzlūkoja par savu skolotāju. Ir saglabājies kāds fotouzņēmums, kurā redzami divi jauni cilvēki – V.Streips un viņa dzīvesbiedre A.Rozīte, bet sēž A.Mierlauks. Otrā pusē uzraksts: «1924. g. 6. jūnijā Rīgā».
Pēc Zeltmata kursu beigšanas V.Streips strādāja Daugavpils teātrī, tad Ceļojošajā teātrī, vēlreiz Daugavpilī. Es minēju, ka man atmiņā V.Streips palicis kā lādzīgu tēvu tēlotājs, Daugavpilī aktieris tika izdzīvojis arī varoņu dzīves, viņš bija Raiņa Indulis un Uldis, Aspazijas Normunds «Sidraba šķidrautā», kavalieris Ripafrata K.Goldoni komēdijā «Viesnīcniece» un V.Šekspīra Hamlets.
Kara ceļos
Kad mūsu Jelgavai pienāca liktenīgās dienas, mākslinieku pāris V.Streips un A.Rozīte devās uz Kurzemi, un kopā ar viņiem – dēliņš Eižens. Starp citu, pirms pāris gadiem viņš mani uzmeklēja un uzdāvināja albumus ar V.Streipa un A.Rozītes fotouzņēmumiem, ar dažām fotogrāfijām varu šodienas lasītājus iepazīstināt.
No Kurzemes kara ceļi V.Streipu un viņa kundzi aizveda uz Dienvidvāciju, kur Ambergas pilsētā sāka organizēties latviešu teātra trupa, kas drīzumā pārcēlās uz Eslingenu un kļuva par Eslingenas Latviešu teātri. V.Streips kļuva par pilntiesīgu šā teātra locekli un laiku pa laikam uzņēmās arī režiju. Eslingenā V.Streipam laimējās tēlot kopā ar vienu no izcilākajām latviešu teātra zvaigznēm Liliju Štengeli. Viņa tad nebija vairs pirmajā jaunības plaukumā, M.Zīverta lugā L.Štengele tēloja Cērpa kundzi, V.Streips bija Notāra lomā. Eslingenas teātrī notika arī toreiz gluži jaunas Anšlava Eglīša lugas «Galma gleznotājs» iestudējums, un V.Streips tajā bija augstmanis Lodoviko. Protams, V.Streips nebija iedomājams bez Blaumaņa varoņiem, un Eslingenā viņš bija kopā ar Rindēnu («No saldenās pudeles»), ar Pindaku («Skroderdienas Silmačos»), ar Mazbērzu saimnieku («Trīnes grēki»).
Kad izbeidzās Vācijas bēgļu nometņu laiks un arī Eslingenas teātris tika likvidēts, Valfrīds Streips ar ģimeni pārcēlās uz ASV, kur Bostonā iesaistījās Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansambļa darbā. Tur viņš vēlreiz notēloja Roplaini R.Blaumaņa «Pazudušajā dēlā», viņš ir Poncijs Pilāts kādreizējā Zaļenieku draudzes mācītāja Artura Voitkus sarakstītajā lugā «Jūdass», M.Zīverta traģēdijā «Vara» viņš tēloja Mindauga sardzes priekšnieku Trainaiti. Taču Bostonā V.Streips iestudēja arī vairākas lugas, un skatītāju siltā atmiņā palika angļu rakstnieka S.Moema lugas «Svētā liesma» iestudējums. Savā arhīvā uzgāju kādu foto uzņēmumu. Tas uzņemts pēc izrādes. tās dalībnieki rāmi sasēduši. Gribas piebilst, ka pirmajā rindā vidū sēž Ance Rozīte, viņai līdzās aktieri un populārais karikatūru meistars Reinis Birzgalis, viņš izrādē tēloja majoru Liekondu, bet otrā rindā vidū stāv pajauns cilvēks kalsnu seju. Tas ir Gunārs Straumēns, arī jelgavnieks, kādreiz mācījās Hercoga Pētera ģimnāzijā, «Svētajā liesmā» tēloja Morisu Tabretu.
Divas zelta jubilejas
Valfrīds Streips nodzīvoja garu mūžu. Bostonā viņš atzīmēja savu skatuves darbības piecdesmit gadu jubileju, tur viņš nosvinēja savas zelta kāzas un 1980. gadā aizgāja aizsaulē. Tad V.Streipam bija astoņdesmit pieci gadi. Urna ar mūsu jelgavnieka pīšļiem palika tur, tālajā Aizokeāna zemē – Ketskiļu kalnos. Divus gadus pirms tam aizsaulē bija aizgājusi A.Rozīte, V.Streipa uzticamais dzīves draugs. Kopā viņi bija spēlējuši ceļojošajā teātrī un Daugavpilī.
1938. gadā viņi kopā pārnāca uz Jelgavas teātri, kur A.Rozīte īpašus panākumus guva tā saucamajās raksturlomās un nereti viņa bija pārī ar V.Streipu: viņš «Pazudušajā dēlā» tēloja Roplaini, viņa bija Roplainiete; viņš Indrānos tēloja Indrānu tēvu, viņa bija Indrānmāte. M.Zīverta «Minhauzena precībās» A.Rozīte iejutās Irmes lomā, bet sensenajā G.Hauptmaņa lugas «Pirms saules rieta» iestudējumā, ko režisēja O.Glāznieks, A.Rozīte tēloja Petersa kundzi. Jaunajiem studistiem, to skaitā mūsu Elzai Radziņai, A.Rozīte mācīja runas mākslu.
Dažādas mātes vai dažkārt, atvainojiet par izteicienu, arī tantes un vecenes A.Rozīte turpināja spēlēt Eslingenā: viņa bija R.Blaumaņa Pindacīša un Mazbērzu saimniece «Trīnes grēkos», bet Raiņa «Pūt vējiņi!» iestudējumā aktrise pārtapa Ortā.
Tur, kur aicina sirds
Tā jau gluži nav, ka Eslingenas teātrī A.Rozītei būtu bijis jānoņemas tikai ar vecākām dāmām: A.Eglīša lugas «Galma gleznotājs» izrādē viņa bija Pavola. Eslingenas Latviešu teātrī parādījās jauna Teodora Zeltiņa luga «Donžuāna pēdējā mīlestība», un A.Rozīte tur tēloja itin elegantu dāmu – Irmgardi.
Ance Rozīte bija līdzās V.Streipam Bostonā. Iesākumā dzīve nebija tik salda – lai nopelnītu iztiku, nācās veikt laborantes darbu kādā laboratorijā, bet vakaros viņa bija tur, kur aicināja sirds – tas bija Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansamblis, kur viņa nospēlēja līdz tam neierastas lomas: 1958. gadā A.Rozīte notēloja Spīdolu J.Raiņa «Uguns un nakts» iestudējumā, bet par vienu no viņas radītajiem spilgtākajiem tēliem kļuva Rute A.Voitkus traģēdijā «Jūdass».
Mūsu jelgavniece Ance Rozīte no dzīves aizgāja 1978. gadā, un, no viņas atvadoties, aktieris un režisors Reinis Birzgalis sacīja: «Visi tie kolēgas, ar kuriem tu savās skatuves gaitās strādāji kopā Latvijā – Jelgavā un Daugavpils teātros; trimdas gados – Eslingenā un Bostonas ansamblī, vēl ilgi atcerēsies tavu sirsnību, koleģialitāti un lielo darba mīlestību.
Tu nekad nebiji izvēlīga uz lomām, bet vienmēr uzņēmies katru lomu, ja tas bija vajadzīgs teātra labā».
Tagad viņi abi atdusas tur, Ketskila kalnos tālajā Amerikā. Kādreiz ar viņiem tikāmies Jelgavas Latviešu biedrības namā Katoļu ielā.
