Rakstu, atsaucoties uz «Zemgales Ziņu» otrdienas publikāciju «Garajos kalnos grib memoriālu».1942. gada janvārī man bija 12 gadu. Dzīvoju turpat, kur tagad, – mūsu mājā Dambja ielā. Vairākas dienas mēs ar vecomāti Jūliju Stundu (dzimušu Gedrovicu) dzirdējām sprādzienus Būriņu mežā, kas no bērnības ir mana mīļākā sēņu vieta. Abas šausminājāmies: «Kur te spridzina! Frontes taču tuvumā nav!» Vēlāk no mammas māsīcas Elīzas Fogelmanes (dzimusi Stunda) darbabiedrenēm uzzinājām, ka toreiz Garajos kalnos spridzinātas bedres, kur sameta 8. janvārī nogalinātos 443 «Ģintermuižas» slimniekus. Stāstīja arī to, ka viņi pirms masu slepkavības bijuši sazāļoti un nesapratuši, kas notiek. Starp nogalinātajiem bija arī vecāsmātes brālis Augusts Gedrovics. Viņš bija slims, taču strādāja slimnīcā par kurinātāju, brīvajā laikā bieži nāca pie mums smēķēt. Vecāmāte dārzā viņam speciāli audzēja tabaku, jo slimniekam taču naudas nav.Pēc šīs masu slepkavības Jelgavā auga naids pret vāciešiem. Tika skaidrots, ka slimnieki nogalināti tādēļ, ka karavīriem frontē trūkst maizes. Tāda bija nežēlība. ◆
