Juris Vizbulis pirms «Vestsaidas stāsta» Romā sadzied ar Jelgavas jauniešiem Pilsētas svētkos.Juris Vizbulis ir Jelgavā samērā populāra persona, vien parādīšanās mūsu pilsētā – visai neregulāra. Te viņu bezmaz katru dienu var ieraudzīt koncertējam vai vismaz tāpat pastaigājoties, te atkal kādu brīdi vai pat uz mēnešiem un gadiem J.Vizbulis pazūd pavisam.
– Ievēroju tevi pirms gadiem četriem, kad Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā dziedāji kopā ar Agijas Pizikas atraktīvo «Mītavu», bet rudenī biji kamerkora jubilejas koncerta goda viesis. Ne reizi vien esi dzirdēts arī citos koncertos un projektos gan koncertzālēs, gan dievnamos. Vissvaigākā laikam ir uzstāšanās Pilsētas svētkos, kad Uzvaras parkā kopā ar tevi un jauniešu kopkori jelgavnieku simti, ja ne tūkstoši, skandēja «Tu izvēlējies palikt».Pirms pieciem gadiem sāku studēt Londonā, Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Līdz ar šo brīdi mana dzīve lielā mērā tika saistīta ar Lielbritāniju. Tur mācījušies vai mācās daudzi pazīstami mūziķi no Latvijas, bet mana izvēle bija ne pārāk atbilstoša vispārpieņemtajiem standartiem – izvēlējos Mūziklu katedru. To godam absolvēju 2012. gadā un kļuvu par maģistru.Mācību laikā lielākā daļa manas dzīves aizritēja Londonā, Latvijā un Jelgavā biju redzams reti, lai gan šad un tad kādos projektiņos iznāca piedalīties.
– Nu jau sākam apspriest atgriešanos mājās, bet domāju, ka lielai daļai lasītāju nemaz nav skaidrs, kā tu līdz Anglijai vispār tiki.Tur mani pieņēma pēc diviem veiksmīgiem kastingiem divos izcilos mūziklos: Leonarda Bernstaina «Vestsaidas stāsts» un Kloda Mišela Šēnberga «Les Misérables» jeb «Nožēlojamie». Šiem Ķīpsalas iestudējumiem laimīgā kārtā gandrīz uzreiz – 2008. gada pavasarī – sekoja Endrjū Loida Vēbera «Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis» Rīgas Dailes teātrī.Pirms tam piecus gadus muzikāli izglītojos Jelgavā un biju viens no nedaudzajiem, kam palaimējās pabeigt iestādi ar izsmalcināto nosaukumu – Mūzikas koledža. Ar to nemaz nedomāju par Jelgavas periodu izteikties ironiski, tas man ir ļoti dārgs un nozīmīgs gan dzīvē, gan karjerā. Vēl nesen pastaigājos pa Jelgavas ielām un gluži neviļus sāku prātot apmēram tā: šajā mājā esmu dziedājis, šajā vairākas reizes, šajā ļoti daudz reižu, bet šajā gan laikam nav nācies – kas tad tā par tādu savādu ēku?Tā ka Jelgava jau ir piedziedāta, vienkārši pēdējā laikā sanācis tāds neliels iepauzējums.
– Jāmēģina izprovocēt, par kultūras namu vai muzeju pat nav ko runāt, bet vai Trīsvienības tornī esi dziedājis? To, šķiet, atjaunoja tieši tavas prombūtnes laikā.Esmu gan! Tieši tornī piedalījos dziesmas un diska «Satiksimies Jelgavā» pirmajā prezentācijā.
– Mūzikas koledžā un Latvijas Mūzikas akadēmijā mācījies vokālistos?Jā, tās bija vokālās nodaļas, bet, piemēram, Mūzikas akadēmijā, kur skolojos operas žanrā, mani pašu jau stingri vilka uz mūzikliem. Atceros, Jelgavas koledžā (es tad jau skaitījos Mūzikas akadēmijas pirmkursnieks) apmēram pirms desmit gadiem kopā ar Alunāna teātra spēkiem tika atjaunota krāšņā Paula Abrahama «Havajas puķe», tur režisores Daces Vilnes vadībā laimējās piedalīties arī man – tā tik bija izrāde!Iepatikās tieši bezbēdīgais, pāri malām plūstošais humors, lai gan līdz šim visas manas mūziklu lomas bijušas visai nopietnas, lai neteiktu pat drūmas un traģiskas.
– «Havajas puķe» laikam pat skaitījās operete. Vai starp opereti un mūziklu vispār velkama kāda «sarkanā līnija»?Mūzikls ir šovbiznesa sastāvdaļa, arī uzstādījums ir mūsdienīgāks. Operetē ir vairāk klasiska skaistuma.
– Nu tev ir mūziklu maģistra grāds, kas gaidāms tālāk?Protams, daudz kas atkarīgs arī no veiksmes. Londonā visuresoši ir jauno talantu meklētāji. Tādi nāca arī uz mūsu eksāmeniem, sevišķi pēdējā gadā. Man tagad ir noslēgts līgums ar mūziklu aģentūru, un tā arī meklē jaunu projektu iespējas. Vienubrīd tiku izsaukts uz Romu, kur bija noklausīšanās «Vestsaidas stāstam», tiku akceptēts galvenajai lomai, un oktobrī sāksies nopietns darbs pie šī iestudējuma.Taču ar to nepazudīšu no Latvijas pavisam – novembrī tiek atjaunota Zigmara Liepiņa rokopera «Lāčplēsis», kur man būs jādzied, un kāda no izrādēm, cik atceros, ieplānota arī Jelgavā.Bet arī līdz rudenim nesanāks tikai atpūsties – vasaras vidū operdziedātāja Evita Zālīte mani uzaicinājusi uz Bruknas muižu, kur notiks tradicionālie koncerti cīņai pret dažāda veida atkarībām.
– Tas Latvijā, kad visur aicina, bet Londonā laikam iznāk par savām lomām vairāk rūpēties pašam.Ja cilvēks pabeidz tik labu un prestižu augstskolu kā Londonas Karaliskā mūzikas akadēmija un ja arī nav neviena skatuves piedāvājuma, var gluži labi nodarboties ar pedagoģisko darbību. Man paveicās, ka mani ievēroja un tika izteikti arī vairāki piedāvājumi kā dziedātājam. Nu ir noslēgts līgums ar aģentūru, kuras darboņi seko attiecīgās jomas piedāvājumam un pieprasījumam visā pasaulē. Tikko tiek ieraudzīts kas atbilstošs, lai cik briesmīgi tas arī neskanētu, es «tieku pārdots» šim projektam.Pats bez atbilstošiem sakariem nemaz nevarētu to izdarīt. Naivi domāt, ka, klaudzinot pie visām durvīm un sakot – «es te tāds dziedātājs no Latvijas», tev šīs durvis arī tiks uzreiz plaši atvērtas. – Tagad tava pamata dzīvesvieta ir Londonā?Pašreiz gan es vairāk dzīvoju mājās, Jelgavā, un uz Britāniju lidoju tikai mēģinājumu dēļ. Mācību laikā bija citādi, tad Londonā bija jābūt gandrīz visu laiku. Un arī dzīvoklītis man Londonā ir.Lidostas tagad ir pietiekami adekvātā stāvoklī, lai šāda pārvietošanās nebūtu kāds īpašs šķērslis. Lielajā mūzikas industrijā ir jāsaglabā arī kaut daļiņa no tā, kas tu esi, diez vai kādam būsi interesants kā brits, vācietis vai itālis. Tāpēc laiku pa laikam man obligāti jāpadzīvo Latvijā. ◆
