Neesmu pārliecināts, vai lasītājiem varētu būt interesanti izsekot manām lasīšanas un grāmatu krāšanas kaislībām visa mūža garumā, taču es pats, rītos no miega mozdamies, uzreiz pievēršu skatu guļamistabas pretējai sienai, kur plauktos 20 metru kopgarumā rindojas manis iegādātie sējumi – dažādu autoru nopietni raksti latviešu un krievu valodā, pirmskara izdevumi, viena otra dzejas grāmatiņa utt. Un tad manā nesteidzīgajā pensionāra atmiņā atplaukst epizodes, kā esmu ticis pie tās vai citas grāmatas.
Sāku ar Maksa un Morica piedzīvojumiem
Kā es iemācījos lasīt, patiesi neatceros, zinu tikai to, ka biju pavisam mazs puika, un pirmā grāmata, ko patstāvīgi apguvu, bija «vecajā drukā» izdotie Maksa un Morica piedzīvojumi. Manu izvēli laikam piesaistīja izteiksmīgās ilustrācijas, arī teksts bija lipīgs un atmiņā paliekošs.Arī tēvs bija lasītājs, un viņš man iemācīja, ka bez grāmatas nosaukuma jāatceras arī tās autors, tātad Vilhelms Bušs. Ilgus gadus esmu bijis neizpratnē par to, ka vairums citu lasošo labi ja atcerējās, kā sauc to vai citu grāmatu. Es biju tikai mazs puika, tomēr zinošāks par šo publiku. Lasīdams, kartupeļu vagas ravēdams un citus lauku darbus darīdams, biju izaudzis līdz govju gana vecumam. Tēva lauku saimniecība bija neliela, arī govis tikai trīs vai četras, tādēļ es, šad un tad lopiem acis uzmezdams, varēju lasīt. Toreiz mana izvēle bija kritusi uz Maina Rīda indiāņu gabaliem; kaimiņu gans – par mani vecāks puika – lasīja Džeku Londonu, es arī pamēģināju, bet man šis autors īsti pie sirds vēl negāja.
No kara paglābām piena kannā
Pienāca 1944. gada rudens. Fronte mūsu pagastam (Zebrenes pagasts toreizējā Tukuma apriņķī) tuvojās rībēdama, un vācieši mūs izdzina no mājām, lai pārceļamies uz kādu mierīgāku, no kaujām attālinātu rajonu. Dzīvei nepieciešamās mantas vajadzēja satilpināt vienā zirga vezumā, un tēvs mani mācīja: paņem līdzi tikai to, kas tev liekas vismīļākais. Un es paņēmu arī… Žila Verna «Jūras dibenā». Kā šodien atceros šo sējumu – cieti pelēkzaļi vāki, atplīsis muguras iesējums, «vecā druka» un izteiksmīgas ilustrācijas. Pārējās grāmatas sabāzām piena kannā un iemetām piemājas dīķītī. Karš beidzās, mūsu ģimene atgriezās tēva mājās, un, pienākot rudenim, atjaunojās manas skolas gaitas. Par tām varu pateikt tikai to, ka mani, lasīšanas «narkotiku» samaitāto, mācību process nebūt neapmierināja. Literatūras «chrestomātijas» grāmatu biju izlasījis pāris nedēļās, un nekas jauns klāt nenāca. Izglītības turpināšanai 1950. gadā nonācu Aizupes Meža tehnikumā. Mežs kā nekad neizlasāma dabas grāmata mani bija saistījis jau sen; tagad bija radusies iespēja iegūt mežsaimnieka diplomu. Zināšanu apgūšana kaulus nelauza, taču tehnikumā bija bibliotēka! Obligāto vakarmācību laikā, kad visa klase tikām sadzīti vienā auditorijā, lai pienācīgi sagatavotos rītdienas nodarbībām, es lasīju Raini. Pāris mēnešos «izņēmu cauri» visus kopoto rakstu sējumus, pats īsti nesaprazdams, kāpēc es to daru. Izlasīto lugu saturs izzuda no atmiņas dažos mēnešos, un stāstīt par Raiņa daiļradi man nevienam nevajadzēja. Intensīvi grāmatojot, aizritēja divi darba gadi pēc tehnikuma beigšanas, tad četri gadi, dienot Ziemeļu flotē Murmanskā, kur atkal biju pietuvojies armijas grāmatu krātuvei un izlasīju šo to no krievu literatūras klasiķiem. Bet 1957. gada rudenī es biju uzņemts LLA Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē.
Un tad sākās īstā lasīšana
Man kā tehnikuma absolventam, protams, nācās piestrādāt pie matemātikas, fizikas un ķīmijas apgūšanas, taču pēcpusdienas un vakari bija gari. Tajos gados modē bija nācis Ojārs Vācietis – «Tālu ceļu vējš», «Krāces apiet nav laika». Mēs visi bijām pietiekami jauni, lai jūsmotu par gandrīz vienaudža dzeju, taču ar prozas grāmatām bija, kā nu bija. Bet tad…Fakultātē notika gadskārtējā komjaunatnes atskaišu konference. Es, komjaunietis, aktu zālē sēdēdams, neizpratnē palūkojos apkārt: mani blakussēdētāji un tālākie kolēģi konsekventi neklausījās sekretāra ziņojumu, bet aizrautīgi lasīja grāmatas. Tas bija Remarka «Trīs draugu» laikam pirmais pēckara gadu izdevums.Remarks mūs pārņēma savā varā ne tikai minētās sapulces laikā, bet gan uz daudziem nākamajiem gadiem – domāju, vēl tagad es varētu citēt garu Patrīcijas Kolmanes monologu un ne tikai.
Par pirmo algu – pilna soma grāmatu
Pieci studiju gadi aiztraucās vēja spārniem, un es ar jauno mežsaimniecības inženiera diplomu tiku uzaicināts par mācību spēku savā senpazīstamajā Meža tehnikumā. Saņēmis pirmo algu, aizsoļoju līdz ciema grāmatnīcai un piepirku pilnu somu jaunākās daiļliteratūras. Laika gaitā, nodibinoties ciešākiem kontaktiem ar grāmatnīcas vadītāju, viņa man atstāja «zem letes» visus jaunos izdevumus, gan piespiežot tiem papildus nopirkt politiskās brošūras, kam citādi lauku apstākļos noieta nebija. Tā, trīspadsmit gadu skolmeistarojot un iepērkoties, sakrāju diezgan pamatīgu bibliotēku.
Pielabinājos ar lauku rupjmaizes klaipu
Kārtējais darba piedāvājums: mani aicināja atgriezties par pasniedzēju Meža fakultātē. Tas bija negaidīti, taču ļoti patīkami, jo, domāju, augstskola piecos studiju gados ikvienam kļūst it kā par otrajām mājām. Lai gan apdzīvojamā platība sākotnēji bija pašaura, taču Jelgavā bija vairākas grāmatnīcas un bibliotēkas – mani ilgu objekti. Izrādījās, ka ar Jelgavas Zinātnisko bibliotēku man nepietiek, un es «uzošņāju» Misiņa bibliotēku Rīgā. Tur, kādā brīvā sestdienā ierodoties, es apstulbu: tāda grāmatu bagātība man pat sapņos nebija rādījusies! Es pielabināju grāmatu izsniedzēju ar lauku rupjmaizes klaipu un saņēmu atļauju paņemt uz mājām trīs grāmatas nedēļā. Misiņa «krājumu» man pietika divarpus gadiem: es nelasīju lugas, dzejas, 19. gadsimtā izdoto prozu, un man nedeva grāmatas, kas bija ierakstītas speckatalogos. Lai grāmatu jūklī orientētos, sāku pierakstīt: autors, nosaukums un īss konspekts. Divas šādi aizpildītas biezas klades šad un tad pārlapoju vēl šodien un varu diezgan precīzi restaurēt katras grāmatas saturu.
Nācās parakstīšanos medīt
Paralēli tam es centos nokomplektēt plašu personisko bibliotēku, sistemātiski apmeklējot Rīgas Ļeņina ielas antikvariātu. Džeka Londona 30 sējumu meklēšana ilga kādus trīs gadus, Zudermaņa un Kellermaņa raksti joprojām nav pilnīgi nokomplektēti. Antikvariātā par nelielu cenu iegādājos arī daudzas pirmskara gados izdotās grāmatas, un tās man atkal par gluži pieņemamu samaksu skaisti iesēja kāda partijas komitejas grāmatsietuve. Tā mana bagātība pamazām vien krājās.Vēl varbūt lietderīgi pateikt, ka Jāņa Jaunsudrabiņa un Čārlza Dikensa kopotos rakstus izdevās parakstīt Jelgavas grāmatnīcā, Aleksandra Dimā – Grāmatu draugu biedrībā, bet Fjodora Dostojevska kopotos rakstus par diviem litriem spirta dabūju no kāda Valgundes pensionāra. Anekdotiska situācija izveidojās ar krievu izdevuma «Detskaja biblioteka» abonēšanu 1982. gadā. Tas bija limitēts izdevums un, būdams ar studentiem Talsu apkārtnes mežos, Talsu grāmatnīcā uz to neparakstījos. Kad atgriezos Jelgavā, limiti bija beigušies, un man nācās parakstīšanos medīt, pārbaudot studentu ražošanas prakšu norisi, pa visu Latviju – Bausku, Jēkabpili, Rēzekni, kamēr nonācu Gulbenē. Turienes grāmatnīcā piedraudēju: sēdēšu uz ieejas kāpnītēm tik ilgi, kamēr abonements atradīsies. Un tad atradās arī…
Bibliotēka visas sienas platumā
Kāds paziņa, mainot dzīvokļus, nezināja, kur likt Staļina kopotos rakstus. Es tos iegādājos par konjaka pudeli, un tagad šie 15 skaisti iesietie sējumi guļ putekļaini uz manas skapjaugšas. Es tos nelasu un esmu gatavs atdot jebkuram interesentam, tagad gan par pieczvaigžņu armēņu konjaku.Grāmatu bagātībai palielinoties, radās jautājums – kur tad šos sējumus nolikt, lai tie «netraucētu dzīvot». Mans labs kolēģis, tolaik LLA Kokapstrādes katedras vadītājs, ieteica racionālu risinājumu: piesist pie sienas (līdz griestiem) 6×6 centimetru līstes ar iezāģētiem robiem ievietojamo grāmatu augstumā. Šajos robos iestiprināt 70 centimetru garus galdnieku plāksnes plauktiņus, un grāmatplaukts gatavs! Putekļi? Bet tādi ir arī publiskajās bibliotēkās, un to notraukšanai taču paredzēti putekļsūcēji. Šādā aprīkojumā – visas sienas platumā – tagad izvietojusies mana bibliotēka. Izrādās, ka ir arī kaut kas lieks, ko es vairs nelasīšu līdz mūža galam, – to es aizvedu uz Jelgavas Zinātnisko bibliotēku un ielieku plauktos, uz kuriem rakstīts «Lasītājs dāvina lasītājam». Varbūt kādam noder. Tā tās grāmatas krājas. Neesmu tās saskaitījis, arī kataloga man nav. Kāds varbūt pajautās – kādēļ?, un mana atbilde varētu būt neapstrīdama: es mīlu Knutu Hamsunu mīlasstāsta «Viktorija» dēļ, Bernhardu Kellermani «Ingeborgas» dēļ un Hermaņa Zudermaņa «Manu jaunību» studentu dzīves aprakstu dēļ to gadu Kēnigsbergā. Bet, ja gribas kaut ko uzbudinošu, tad man ir vairāki desmiti Čeiza briesmu gabalu un Buškova un Sedova «krimiķi». Iet gadi, paiet mūžs. Jāsteidz vēl nopirkt to, kā nav manos plauktos, un lasīt, lasīt… ◆
