Pavasarī «Zemgales Ziņas», Jelgavas Skolu valdes Metodiski informatīvais centrs un rajona Izglītības pārvalde organizēja skolēnu domrakstu konkursu «Mana pilsēta (pagasts) 2010. gadā».
Pavasarī «Zemgales Ziņas», Jelgavas Skolu valdes Metodiski informatīvais centrs un rajona Izglītības pārvalde organizēja skolēnu domrakstu konkursu
«Mana pilsēta (pagasts) 2010. gadā». Tā mērķis bija mudināt skolēnus domāt par savas pilsētas, rajona, pagasta nākotni, saskatot savu vietu tajā.
Konkursā ar saviem darbiem piedalījās 12. klašu audzēkņi. Piedāvājam arī mūsu lasītājiem iepazīties ar labākajiem sacerējumiem.
Guntis Eņģelis, trešās vietas ieguvējs
No Voldemāra Liepkalna dienasgrāmatas: «Ir 2010. gada 10. jūnijs. Ceļš vijas mājup. Nav aprakstāms tas prieka un saviļņojuma vējš, kurš plosās dvēselē, ja tu zini, ka redzēsi sen aizmirstas takas. Atmiņas biezokņos pavīd skaistās pilsētas ēkas un baznīcas torņi, kuri kā rādāmie pirksti vērsa savu skatu debesīs. Mana sirds pukst skaļos un neritmiskos akordos. Acis palikušas pavisam miglainas, jo trimdā pavadītie 67 gadi ir atstājuši dzeloņiem šķeltās sāpes. Atceros, kad man bija skaistākie jaunekļa gadi, man bija jādodas trimdā. Sirds sažņaudzās, redzot Jelgavu liesmu baismajos apskāvienos. 1944. gadā manā acu priekšā tika izpostīta pilsēta – Zemgales kultūras centrs. Tā gāja bojā kā kuģis, kuram nav izredžu uz glābiņu. Naktīs es sapņoju par to, kā staigāju pa savu pilsētu. Tajos laikos Jelgava bija pilna celtņu, kuras pārsteidza ar savu skaistumu. Jo ir nomainīts sarkanbrūnais dakstiņu jumts pret skārda segumu, ir uzceltas daudzstāvu ēkas. Daudz biedrību namu, banku, baznīcu kā skaistuma apliecinājumi stāv pilsētā. Tagad es braucu atpakaļ uz pilsētu, kura ir tik tuva manā sirdī un tik tāla manā realitātē. Lielais ceļš lika atmiņās atšķirt vēsturiskās Jelgavas lapas. Liesmainajās dienās aizgāja bojā mana pilsēta, mans dzīves patvērums. Sirds sažņaudzas un acīs parādās asaras, kad atminos asiņainās kaujas pie dzelzceļa, kur bojā gāja draugi, radinieki, mans tēvs. Un tad bēgļu gaitas… Atceros Ausekļa ielu, kurā pagāja daudzas laimīgas, arī sāpju pilnas dienas. Mājupceļš bija ļoti garš un nogurdinošs, bet sāpīgāk bija domāt par to, kas mani sagaida. Beidzot ieraugu skaistu pieminekli, varonis rokās tur akmeni ar uzrakstu «Jelgava». Mana sirds sāk skanēt kā sudraba zvans. Es pieliecos un saku šoferim: «Vai varētu, lūdzu, uz Ausekļa ielu?» Pēc mirkļa mēs esam tur. Skatos, mana sirds nodreb, nevienas vecas mājas, tikai augstas celtnes, kuras rotā, kā man liekas, debesis. Es paveros uz viskrāšņāko – «Mītavas banka». Palūkojos uz citu – «Televīzija». Es nepazīstu savu agrāk tik tuvo, mīļo ielu… Jautājumu viesuļvētra ārdās manā galvā… Es ieraugu, ka ceļmalā sēž vientuļa, veca sieviete, lūdzot naudu. Pieeju un klusi pajautāju: «Kundze, vai jūs, lūdzu, nepateiktu, kas noticis ar Vecpilsētu?» Viņas seja savelkas smaidā, tad sieviete klusi saka: «Jau pirms desmit gadiem viss tika noārdīts, un pamazām tika uzceltas šīs lielās ēkas…» Un šajā brīdī pār maniem vaigiem klusi rit asaras, kuras ir karstas kā mātes sirds, kura pazaudējusi dārgāko… Jelgava tik sakopta nav redzēta kopš tiem laikiem, kad biju bērns un rotaļājos blakus puķu dobēm. Vējš iepin gaisa akordos ziedu skaisto aromātu, jo pilsētas centrs izskatās kā lauks, uz kura Dievs ir sējis visvienkāršākos ziedus. Svētās Trīsvienības baznīcas tornis, ejot cauri gadiem, ir palicis tāds pats. Tikai skaistāku to padara jaukā krāsa un krāšņā daba, kas brīnišķīgajā kronī ietver torni. Paeju nedaudz tālāk, skatam paveras liela, skaista celtne, kuras logi un durvis laistās saules spilgtajā gaismā, tā ir bibliotēka. Caur skaistajiem logiem paveras garie, augstie plaukti, kuros domīgi dus grāmatas. Agrāk tik daudz grāmatu nebija, gudrības māmuļas maksāja pārāk dārgi! Un savāds saltums ieplūst sirds pagalmos, redzot ļaužu plūsmu, kas nemitīgi plūst bibliotēkā. Neredzama roka mani ved dzelzceļa virzienā, kāda neredzama saite tur mani piesietu, bet es izraujos un ātriem soļiem dodos turp. Tā vairs nav stacija, kura dega asins liesmās, tā nav vieta, kur izlēju tik daudz asaru. Stacijas ēka ir pilnīgi atjaunota, iekšā ir mīksti krēsli un patīkams vēsums. Ātrgaitas vilcieni stāv, gaidot ļaudis, kuri varēs doties tālā ceļā. Komforts kā iemītnieks staigā pa stacijas skaisto ēku. Vilcieni ir tik jauki, es neticu, ka tā ir mana pilsēta! Es staigāju pa Jelgavu, un netīšām mani soļi aizvirzās uz to vietu, kur stāvēja Eilenberga dzirnavas, kuras tika izpostītas. Skatam paveras moderna celtne ar uzrakstu «Mītavas maiznieks». Moderna tehnoloģija, skaistas automašīnas ar maiznīcas uzrakstu ātri izvadā preci. Noguris atgriežos centrā, apsēžos uz soliņa, laimes asaras klusi rit pār maniem vaigiem… Es atkal esmu savā pilsētā, tomēr neredzama, smaga roka guļ klusās trīsās uz manas sirds. Nav vecpilsētas…
Vecās Zemgales galvaspilsētu Jelgavu es vairs neatrodu. Kopš senām dienām ir aizritējuši daudzi gadi, nav brīnums, ka šo gadu tecējumā būs kaut kas aizmirsies un pagaisis no atmiņas. Ir uzcelta jauna pilsēta, bet vai tā ir nostiprinājusi latviešu dzīvesveidu un tiesības dzīvot savā zemē? Agrāk graustu rajons bija vienīgais Jelgavas kādreizējās greznības un skaistuma liecinieks. Vecpilsēta sadrupa. Kas tagad liecina par pagātni? Vai tornis, kuru ledainām rokām apskauj ziedi?»
