Zvaigznes. Aptuveni divi miljardi spīdošu un neprātīgi karstu plazmas ložu, kas gadu simteņos valdzinājušas cilvēku prātus, likušas tās apbrīnot, dievišķot un pielūgt. Tāpēc gluži neticams šķiet fakts, ka bioķīmiskajos pamatos arī paši esam būvēti no šo gigantisko spīguļu putekļiem. Mūsu asinīs rit zvaigznes, kaut gravitācija spītīgi velk ikdienības dubļos, kas to tik vien gaida, lai iestidzinātu. Kamēr visu, līdz kurienei tiecas cilvēka skats, aizņem piesmacis, tumšs ķepīgums.Varbūt tad arī nav tālu līdz melnajam caurumam, kura rijīgajā mutē līdz nepazīšanai mainās realitāte, pazūd telpa un izgaist laiks? Zvaigzne tajā pārvēršas, kad spēcīgās saspiešanās rezultātā sabrūk gravitācija, raujot nikni un nežēlīgi cauri. No gaismas tur pāri daudz nekas nepaliek, jo lielajā egoismā tā visa sasūkta sevī. Baisi, bet gadās sastapt arī tādus cilvēkus. Ārēji nepateiksi, taču atliek mirkli uzturēties viņa klātbūtnē, kad esi jau melnuma pārņemts un caurstrāvots. Ierauts, pirms to esi pamanījis. Tāpēc būtu jābēg no tiem caurumiem, taču zemišķs savtīgums un emocionāls «knauzerisms» nav gluži mūsdienu sabiedrības neatbalstāmo īpašību saraksta augšgalā. Tad jau labāk būt pulsējošai zvaigznei, kuras spožumu nosaka tās iekšienē notiekošā pulsēšana, sprādzieni un izvirdumi. Zinātnieki noskaidrojuši, ka šīs zvaigznes izplešas, saraujas, uzkarst un atkal atdziest. Tas atgādina dzīvi visā tās krāšņumā, kurā netrūkst savu cilvēcisko klupienu un augšāmcelšanās. Tikai ar mēru. Citādi tie sprādzieni vēl noraus ārējo apvalku, nonesot no kājām visus, kas blakus. Ja tas būtu prieka vai laimes izvirdums, tad jau gan – lai tikai sprāgst! Taču daudz biežāk uz citiem izvirst sliktā garastāvokļa, aizdomu pūpēžu un sazvērestības iedomu mākoņu saturs. Stāvi tāds apspļaudīts un domā, vai tiešām biji pelnījis saņemt šos šļakstus. Diemžēl emocionālā izvemšanās pie mums joprojām ir modē.Tāpēc varbūt pievērsties krāsām? Arī zvaigžņu spektru esot daudz un dažādu, kas saistīts ar to spēju absorbēt gaismu savā ārējā apvalkā. Ir baltas, dzeltenīgas un pavisam dzeltenas. Oranžas un sarkanas. Kāds gan ir manas «atmosfēras» ķīmiskais sastāvs, un kā tas spēj pievilkt gaismu? Kādi domu putni lido? Kuriem ļauju vīt ligzdu savā prātā, perēt un pēc tam barot? Resnas kaijas vai tomēr trauslas lakstīgalas? Ko es staroju? Kā skanu? ◆
