Jau vairākus gadus skābēju gurķus pēc Ilzes Jansones receptes, kuru nedaudz papildinu, izvēloties garšaugus.
Jau vairākus gadus skābēju gurķus pēc Ilzes Jansones receptes, kuru nedaudz papildinu, izvēloties garšaugus.
Ņemu tīru burku, ievietoju tajā garšaugus: nobriedušas dilles, ķiplokus, upeņu lapas, mārrutka lapu, arī lauru lapu un piparus. Var pievienot arī kādu eksotiskāku garšaugu, piemēram, izopu, majorānu, timiānu. Ļoti labi der arī piparmētras. Var variēt, katrā burciņa pievienot ko citu. Pielieku arī kaut ko miecvielas tiesai – pāris ozolu un ķiršu lapu, lai vecā mēnesī lasīti gurķi nebūtu mīksti.
Lai skābēti gurķi nepelētu, tos pārberu ar mārrutku skaidiņām. Tad lieku burkās gurķus un pārleju ar sālsūdeni, ņemot 1,3 ēdamkarotes rupjo sāli, (nekādā gadījumā neder smalkā, rafinētā) uz 1 l vārīta, atdzesēta ūdens. Tad burkām uzlieku dubultos plastmasas vāciņus. Burkas nekavējoties jānes uz aukstu pagrabu vai jāliek ledusskapī. Gurķi pēc 40 dienām būs lēnām ieskābuši un garšos kā tikko ieskābēti. Šī garša saglabāsies arī ziemā. Pēc pieredzes zinu, ka var lietot arī ātrāk.
Tagad gurķu šķirņu ir ļoti daudz, bet, izrādās, ne visas der skābēšanai vai konservēšanai. Pagājušajā gadā «izgāzos» ar šķirni «Wilma», pēc tam uzzināju, ka «Wilma» neder skābēšanai.
Lasītāja Inese
