Ierosinājumu rakstīt šo vēstījumu deva publikācija «Ulmaņa rēgs» 24. maija laikrakstā.Situācija tolaik Latvijā bija sarežģīta. Vispirms jārunā par «svēto govi» – demokrātiju. Par to ļoti labi ir pateicis Vilhelms Munters: «Partiju sadrumstalotība un parlamenta korumpētība izsauca lielu tautas neapmierinātību. Saeimu lamāja, kā tik māk. Deputāts nozīmēja to pašu, ko valsts apzadzējs. Parlamentā, jo tālāk, jo vairāk, valdīja haoss un niknas savstarpējas ķildas.»Tālāk notikušo noteica arī Latvijas brīvvalstij naidīgi spēki. Te jāmin LKP pagrīdes darbība. Tās organizācijas strauji izplatījās novados un pagastos, par ko liecina oficiāli dokumenti. Jāatgādina, kas PSRS uzturēja vairāku organizāciju graujošo darbību. Ar tām cīnījās 200 politpārvaldes darbinieku. Šīs pretvalstiskās organizācijas plānoja valsts apvērsumu. Savukārt ārpus Latvijas 1933. gadā bija izstrādāts tā saucamais Sarkanā puča plāns. Ļoti labi par K.Ulmaņa rīcību rakstījis I.Ronis: «Ulmaņa vadītais valsts apvērsums 1934. gada 15. maijā tāpēc bija vairāk tikai mēģinājums «sasmelt sen izlietu ūdeni» – kā preventīva alternatīva sovjetu specdienestu sagatavotam iekšējam apvērsumam…»Apvērsumu realizējot, tika arestētas 299 personas, no kurām 370 nokļuva tā saucamajā koncentrācijas nometnē, salīdzinot ar padomju un vācu lēģeriem, – kūrortā. Apmēram 100 notiesāja. Arestēto vidū bija arī 200 «pērkoņkrustiešu». Ulmaņa laiks latviešu tautas vairākumam bija zelta laiks. Pirmo reizi tika pieņemts «Likums par valsts valodu». Tā 12. punktā teikts: «Par likuma apzinātu pārkāpšanu soda administratīvā kārtībā ar naudas sodu līdz Ls 1000 vai arestu līdz trīs mēnešiem.»Bet raksta autoram šāds uzdevums: vai Kārlis Ulmanis un Višinskis bija tikušies pirms 1940. gada okupācijas? Ja tikušies – tad kur? ◆
