Mārtiņš Cimermanis: Laukos līdz šim ieguldīti divi miljardi eiro jeb 1,4 miljardi latu, tikmēr iedzīvotāju skaits samazinājies par piektdaļu, atdeve no hektāra ir mazākā Baltijā.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis intervijā stāsta, ka patlaban norit saspringtas sarunas starp nevalstiskajām organizācijām un Zemkopības ministriju par naudas pārdali nākamajam periodam un tendences liecinot, ka finanšu sadalīšanā prioritāte tiek dota lielražotājiem.
– Kādas patlaban, vienu gadu pirms jaunā plānošanas perioda sākuma, ir lielākās problēmas laukos?
Lielākā problēma ir lauku iztukšošanās. Kopš iestāšanās ES laukos dažādu atbalstu veidā ieguldīti vairāk nekā divi miljardi eiro, tikmēr iedzīvotāju skaits samazinājies par 20 procentiem. Latvijas lauksaimniecība piecu gadu laikā zaudējusi aptuveni 60 000 darbavietu un apmēram 200 000 darbspējīgo. Visvairāk cilvēku zaudējuši novadi Latvijas austrumu reģionā, arī Vidzemes ziemeļos. Līdz šim valdības līmenī nav diskutēts, kādā veidā, vairākām ministrijām sadarbojoties, varētu «pacelt» laukus. Zemkopības resors var nodrošināt maksimālu zemes izmantošanu, savukārt lauku vides attīstība ir vairāku ministriju darbs – jāvienojas Vides un reģionālās attīstības, Zemkopības, Labklājības, Satiksmes, Izglītības un zinātnes, kā arī Finanšu ministrijai.Problēma ir arī ļoti zema efektivitāte laukos – saskaņā ar ES oficiālo statistiku lauksaimniecības produkcijas izlaide uz hektāru zemes Latvijā 2011. gadā bija tikai 535 eiro (376 lati). Kaimiņos Igaunijā uz hektāru zemes saražoja produkciju par 857 eiro (602 lati), Lietuvā – 922 eiro (648 lati), Polijā – 1539 eiro (1081 latu), Vācijā – 3127 eiro (2197 latu). Pēc statistikas šajā ziņā esam pēdējā vietā.
– Tiešām vietējie zemnieki nespēj pietiekami efektīvi ražot vai tomēr problēma meklējama faktā, ka viss saražotais netiek uzskaitīts?
Nesen Rīgas Ekonomikas augstskola ziņoja, ka Latvijā ēnu ekonomika samazinājusies no 30,2 procentiem 2011. gadā līdz 21,2 procentiem pērn. Kopumā droši vien tā varētu būt. Tikmēr laukos aptuveni 40 procentu saimniecību darbojas «pelēkajā zonā». Tās ir pašpatēriņa saimniecības, kas nevar pretendēt uz, piemēram, bezakcīzes dīzeļdegvielu, jo nespēj pierādīt ieņēmumus 200 latu apmērā no hektāra. Šādu saimniecību skaits Latvijā ir ļoti liels – vairāk nekā 40 000 –, un to apsaimniekotās zemes platības sasniedz 400 000 hektāru. Tās nav ražojošās saimniecības un valsts budžetam neko īpaši neienes. Tomēr šādā «pelēkajā zonā» būtībā tiek saražotas vērtības desmitiem miljonu latu apmērā, ko «noēd» turpat mājsaimniecībās. Neviens nav aprēķinājis, ko šie cilvēki un saimniecības dod kopējai ekonomikai, uzturot ģimeni ar pāris govīm, cūkām un dārzeņu lauciņu.
– Kāda viņiem būtu motivācija uzrādīt saražotos apjomus?
Pagaidām šādas motivācijas nav. Šiem cilvēkiem nevar pārmest saražotās vērtības neuzrādīšanu. Zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai, amatā stājoties, savulaik bija labs priekšlikums – īpaša mazo saimniecību atbalsta programma. Šīm saimniecībām tiktu maksāts konkrēts valsts atbalsts, lai tās kļūtu efektīvākas. Tas stimulētu mazos saimniekus nostiprināt saimniekošanu un meklēt ekonomiski izdevīgāko ražošanas modeli.
– Kāpēc šis priekšlikums nozudis no ZM darba kārtības?
Nav pazudis, diskusijas par to turpinās.
– Tomēr situācija vismaz teorētiski nav tik slikta, jo ES jaunajā plānošanas periodā no 2014. līdz 2015. gadam paredz atbalstu mazajam zemniekam. Tas ir iestrādāts atbalsta programmā kā katras dalībvalsts izvēle – vai nu saņemt tiešmaksājumā zināmu summu par hektāru, vai arī izvēlēties fiksētu atbalstu mazajai zemnieku saimniecībai 500 eiro gadā.Šis ir jautājums, par ko notiek diskusijas. Latvijas variants būtu ap 500 eiro gadā par vienu saimniecību. Divu trīs hektāru saimniecībai šāds atbalsts varētu būt interesants, bet lielākai gan ne, ņemot vērā, ka tiešo maksājumu apmērs par hektāru varētu sasniegt 197 eiro.
– Cik lieliem būtu jābūt atbalsta griestiem vienas saimniecības attīstībai?
Ne ES vecajās dalībvalstīs, ne mūsu kaimiņvalstīs intensīva lauksaimnieciskā ražošana jeb lielražotāji netiek tik spēcīgi stimulēta kā Latvijā. Tā, piemēram, Igaunijā modernizācijas atbalsta griesti vienai saimniecībai bija un, visticamāk, arī saglabāsies 500 000 eiro (350 000 latu) visā plānošanas periodā, poļiem – 100 000 eiro (70 000 latu). Tikmēr Latvijā notiek diskusijas, vai vienam saimniekam kopējais investīciju apmērs varētu būt četri miljoni eiro jeb vairāk nekā trīs miljoni latu! Tas nozīmē, ka viens liels uzņēmums ES modernizācijas atbalstā varēs saņemt līdz pat 1,4 miljoniem eiro ES fondu naudas.Kopumā lauku videi ir svarīgs gan atbalsts jaunajiem zemniekiem, gan ar lauksaimniecību nesaistītai uzņēmējdarbībai. Laukos jāatbalsta amatnieki, mazie un vidējie saimnieki, kam jāpalīdz specializēties, lai atrastu konkrētajai saimniecībai labāko darbības modeli. Bet – kāda politika būs Latvijā, noteiks Zemkopības ministrija diskusijās ar lauksaimnieku organizāciju pārstāvjiem.Valdība pieņēmusi nolikumu par Valsts zemes fondu, kura rīcībā būs 10 miljonu latu. Ar fonda līdzekļiem valsts uzpirks zemi. Plānots, ka tādējādi tiks kavēta ārvalstnieku invāzija Latvijā, turklāt valsts varētu iesaistīt ražošanā kopumā divus miljonus hektāru zemes. Vai fonds «strādās»?Šāda rīcība varētu veicināt zemes apsaimniekošanu. Tāpat kā pērn sāktā zemes iegādes kreditēšanas programma. Kaut programmu būtu bijis nepieciešams iedarbināt krietni ātrāk, zināms efekts tai ir – tā iekustināja zemes iegādes kreditēšanu no komercbanku puses.Tomēr par zemes fondu ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Kas ar zemi notiks, kad tā pāries valsts īpašumā? Kas to apsaimniekos? Pašvaldība, a/s «Valsts nekustamie īpašumi», a/s «Latvijas valsts meži»? Kas kontrolēs, lai zeme tiktu apstrādāta? Ja līdz šim neviens attiecīgo zemi nav ņēmis nomā, rodas jautājums – kāpēc?Zemes fonda darbināšanā varētu pamācīties no Vācijas, kur pašvaldības organizē ar zemes apsaimniekošanu saistītos jautājumus. Tās runā ar saimniekiem, kuri vēlas pārdot savu zemi, un akceptē zemes pircējus. Šāda kārtība labi varētu strādāt arī Latvijā, tikai vajag šo lietu juridiski korekti sakārtot. Līdz šim teorētiski darbojas aizliegums ārvalstniekiem pārdot zemi, un to, iespējams, varētu pagarināt vēl par gadu. Tomēr likums tiek apiets. Ārzemnieks vienmēr atrod kādu vietējo uzņēmēju vai fizisku personu, uz kura vārda zeme tiek iegādāta. Atbilstoši aug arī cena. Patlaban labas lauksaimniecības zemes cena par hektāru sasniedz 4000 latu. Turklāt augsta tā nav tikai Zemgalē, arī daudzviet Latgalē, kur notiek aktīva saimnieciskā darbība, piemēram, Preiļu novadā, tā sasniedz pat 2000 latu par hektāru.
– Kā mainīsies zemes cena tuvākā pusgada laikā?
Zemes cena turpinās augt un ar laiku, iespējams, izlīdzināsies ar cenu pārējā Eiropā, kur hektārs maksā vairākus desmitus tūkstošus eiro. Tikmēr, ņemot vērā lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti, summa, ko zemnieks varētu atļauties maksāt par hektāru, būtu apmēram 500 latu. Ārkārtīgi slikti, ka zemes pārdošanas un arī nomas cenu ietekmē ES maksājumi. Jau pašreizējās diskusijas par tiešo maksājumu līmeņa kāpumu liek zemes iznomātājiem pārdevējiem pārskatīt cenas uz augšu. Risinājums – saistīt ES tiešos maksājumus ar ražošanu un zemes īpašnieka dzīvesvietu.Otrs faktors, ka ceļ zemes cenas, ir biogāzes straujā invāzija. Tūkstošiem hektāru, ko varētu izmantot pārtikas ražošanai, tiek novirzīti tehnisko kultūru audzēšanai. Būtu pienācis laiks pārskatīt valsts pārmēru labvēlīgo attieksmi pret «zaļās» enerģijas ražotājiem, jo īpaši tiem, kam pamatdarbība nav lauksaimniecības produkcijas ražošana tirgum.
– Patlaban LLKC sācis pilotprojektu, lai pašvaldības mudinātu valsts iepirkumos priekšroku dot vietējo zemnieku produkcijai. Kā veicas?
Projektu sākām pērn rudenī. Svarīgākais ir zemniekus organizēt uz lielāku apjomu ražošanu. Patlaban iepirkumos valda sadrumstalotība – katrs novada pansionāts vai skola izsludina savu iepirkumu. Ļoti maz ir kompleksas vienošanās, kad iepirkumu visām novada valsts un pašvaldības iestādēm izsludina pašvaldība. Šādi pašvaldību iepirkumi, dodot priekšroku vietējiem ražotājiem, ir atļauti, un pastāv arī rekomendācijas, kā to veikt, tomēr īsti nedarbojas. Taču ir arī labi piemēri Tukumā, Limbažos, Rūjienā, kur pašvaldības cenšas atrast vienotu risinājumu, kā veiksmīgāk sadarboties ar vietējiem zemniekiem.
– Vai nedublējaties ar kustību «Nepērc svešu!», kas definējusi līdzīgus mērķus? Līdzīgus uzdevumus izvirza arī Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija.
Katra kustība, kas mudina izvēlēties vietējos produktus, kuru ražošanā izmantota vietējā izejviela, ir atbalstāma. Līdz galam nevaru atbalstīt tos, kuri sludina – «Pērciet Latvijas preci!», bet pārstāv ražotājus, kas izmanto importa izejvielas. Jo vietējie zemnieki, redz, nespējot saražot pietiekamos daudzumos.Esmu par nacionālas pārtikas preču zīmes pastāvēšanu, kas veicinātu pašu izaudzētas un saražotās pārtikas noietu. Latvija pamazām pārvēršas par izejvielu piegādātājiem citu valstu pārstrādes uzņēmumiem. Daudzi ietekmīgākie pārtikas uzņēmumi ir nonākuši skandināvu, vāciešu, krievu un citu svešzemju investoru rokās. Tāpat arī izvedam lielāko daļu no izaudzētajiem graudiem, trešdaļu no saražotā svaigpiena, gaļu un olas. Vienlaikus lielu daļu pārtikas ievedam, turklāt ne tās pašas labākās kvalitātes, ko lielveikalu ķēdes patērētājiem pārdod par tirgotājiem visizdevīgāko cenu. Lieltirgotāju rīcība Latvijā ir viltīga – pieradina pircējus pie akciju precēm, tā veiksmīgi radot priekšstatu par zemnieku – mājražotāju produkciju kā ļoti dārgu un nenopērkamu. Risinājums būtu pircēju lojalitātes veicināšana pret Latvijā saražotu pārtiku. Arī, protams, pašvaldību iesaistīšanās, piemēram, mājražotāju un zemnieku produkcijas tirdziņu veidošanā. Šādu tirdziņi darbojas visur vecās Eiropas valstīs. Arī Latvijā tie ir nepieciešami. ◆
