Kurš gan nezina šo smeldzīgo tautasdziesmu. Bērītis, kumeliņš. Mūsu senču labākais palīgs mūsdienīgam pilsētas bērnam liekas kaut kas tikpat eksotisks kā ziloņi zvērudārzā.
Kurš gan nezina šo smeldzīgo tautasdziesmu. Bērītis, kumeliņš. Mūsu senču labākais palīgs mūsdienīgam pilsētas bērnam liekas kaut kas tikpat eksotisks kā ziloņi zvērudārzā.
Tāpēc šķiet gandrīz neticami, ka tepat netālu – Cenu pagasta Brankās – var vienkopus ieraudzīt vairākus desmitus šo graciozo dzīvnieku.
Ģimene
Gunta Banga un Modris Pētersons ar zirgkopību nodarbojas jau divdesmit sešus gadus. Gunta ir beigusi Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāti, bet Modris par sevi saka tā:
– Es sevi par zemnieku neuzskatu. Esmu fermeris, un tas ir dzīvesveids. Zināšanas nāk klāt ar gadiem. Nečīkstam. Viss iet savu gaitu. Daudz esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši, bet vēl dzīvi.
Guntas un Modra bērni arī ir saistīti ar zirgkopību. Vecākais dēls Gints ir precējies un dzīvo Vācijā, arī viņš kopj zirgus un palīdz vecāku ģimenei. Vidējais dēls Andris ir vairākas reizes stažējies Vācijā un apguvis zirgkopības gudrības. Tur pērn noskatījis smalku ērzeli, un tas tagad dižojas pašu stallī. Lai to nopirktu, vecākiem bija jāpārdod trīs savi zirgi. Diemžēl ērzeļa dižciltīgā izcelsme nedod garantijas, ka tā pēcnācēji būs tikpat izcili.
Jaunākā meita Līga studē LU Ekonomikas fakultātē un šobrīd atrodas ASV. Tur viņa dzīvo pie kādas profesores, kurai pieder zirgi. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņa izvēlējās Līgu. Tātad Amerikā Līga ieraudzīs un iemācīsies ko savu vecāku saimniecībā izmantojamu un noderīgu. Jau no bērnības pie zirgiem pieradusi, Līga bieži ir startējusi sacensībās un arī uzvarējusi.
Vai paši saimnieki bieži uzkāpj zirgam mugurā?
– Grūti jau mums iet. Ja parasts tūrists uzkāpj zirgam mugurā, viņš no tā neko neprasa. Bet es gribu, lai zirgs kaut ko arī dara. Pēc tam kājas trīs dienas sāp, – Gunta smaidot saka.
«Princis»
Brankās zirgus audzējuši jau sen. Kad izjuka padomju saimniecība un izputēja paju sabiedrība, Gunta un Modris pārņēma zirgkopību savās rokās. Izveidoja SIA «Princis», kurā ir trīs staļļi un 120 hektāru zemes. Tās daļa ir pašu īpašumā, daļa tiek nomāta. Tāpat ir ar staļļiem.
«Princis» ir viena no lielākajām Latvijas zirgaudzētavām un ar saviem zirgiem pazīstama.
Kas tik ilgus gadus Guntu un Modri pie zirgiem ir noturējis?
– Vienu brīdi tas bija spīts. Kad sākās ekonomiskās jukas, zirgu cenas noslīdēja ļoti zemu. Bet mēs zinājām, uz ko ejam, un pie tā mums arī jāpaliek, – ar pārliecību saka Modris.
Vasarā laukos darbadiena parasti ir gara. Gunta un Modris zirgus apkopj no rīta, tad darbus iekārto tā, lai uz vakara «Panorāmas» laiku būtu mājās.
– Paši sevi komandējam un darbus plānojam. Līdz vienpadsmitiem vakarā esmu gan kafiju padzēris, gan avīzi izlasījis. Palīgus daudz neņemam. Mums neder vienkārši strādnieki – pie zirga var iet tikai zinošs cilvēks, kas prot viņu aprūpēt. Tur vajag lielu pacietību un mīlestību. Zirgkopībā strādā tikai entuziasti, – atzīst Modris.
«Prinča» staļļos ķēvēm dzimst kumeliņi. Kad tie ir apmēram pusgadu veci, tos atšķir no mātes. Bet īstie treniņi sākas, kad kumeļam ir pusotra gada. Taču jau agrāk zirgs pamazām jāpieradina pie birstes, cilāt kāju. Vēlāk garajā apmācības procesā tas iemācīsies iet soļos, rikšot un daudz ko citu.
Saimniecības staļļos mīt arī daži privātie zirgi. To īpašnieki maksā uzturnaudu par zirgu un, kad vēlas, atbrauc, dodas izjādēs. Šāds zirgu turēšanas veids ir ļoti populārs ārzemēs, un tas ir izdevīgs abpusēji.
Cik maksā zirgs?
Mūsdienu apstākļos zirgs ir prece, kuru pārdod un pērk. «Prinča» zirgus pārsvarā iegādājas ārzemnieki, kuri, kā jau visās biznesa jomās, grib par labu mantu samaksāt smieklīgu cenu. Ārzemniekiem Latvijā audzētie zirgi šķiet «civilizētāki» atšķirībā no lielās zirgaudzētavās augušiem rikšotājiem.
Bija laiks, kad «Prinča» saimnieki bija spiesti pārdot zirgus lēti, lai tikai saimniecība varētu izdzīvot.
– Zirgu sports ir aristokrātisks un dārgs sporta veids. Bet man ir patīkami, ka Latvijā tas sāk kļūt populārāks. Zirgu var nopirkt gan par 100, gan 1000 latiem. Taču jāatceras, ka inventārs maksā vēl tikpat daudz. Normālu seglu cena arī ir ap 300 latiem. Zirgi mums naudu nopelna, un paši to arī paņem. Zirgkopība ir nozare, kurā finanses var ieguldīt un neredzēt, kā tās nāk atpakaļ. Mēs esam biznesmeņi, un mums jārēķinās ar tirgu, lai izdzīvotu, – atzīst Modris.
Un Gunta piebilst:
– Zirgu gatavojam trīs gadus. No sākuma bija grūti šķirties. Visi mīļi. Tagad esam pieraduši. Tā ir izdzīvošana. Vai tie ir zirgi, zemenes vai gurķi – jāpārdod. Tas ir tavs bizness.
Par šampanieti un baznīcu
Katrs zemnieks zina, ka zirgu jūdz no kreisās un govi slauc no labās puses. Bet vācieši šampanieša glāzi tradicionāli tur kreisajā rokā. Modris par šo vērojumu bija pārsteigts. Izrādās – viss ir ļoti vienkārši – ar labo roku vācietis tur zirga pavadu.
Modris atceras, ka kādreiz bija aizliegums braukt uz baznīcu ar zirgu. Tagad varētu, bet nav jaunā pāra, ko vest. Lai uz svētkiem zirgu sagatavotu, ir liela darīšana – jāsagatavo aizjūgs, zirgs jāapkaļ, pašam jāuzpošas. Šā tā nedrīkst braukt.
Bija laiks, kad RAF administrācija aicināja Guntu un Modri ar zirgiem piedalīties sporta svētkos. Atsūtīja pakaļ transportu. Tad uz svētku vietu aizgādāja šķēršļus un rādīja paraugdemonstrējumus.
Tie laiki pagājuši. Ir citi, citādi. Būs arī vēl daudzi jaunie pāri, kurus spožos tamborratos uz baznīcu aizvizinās «Prinča» zirgi.
