Pēc mājsaimniecību budžeta pētījumu rezultātiem 1998. gadā – ja lieto pilno iztikas minimuma preču un patēriņa grozu – zem nabadzības sliekšņa Latvijā dzīvo 82% iedzīvotāju.
Pēc mājsaimniecību budžeta pētījumu rezultātiem 1998. gadā – ja lieto pilno iztikas minimuma preču un patēriņa grozu – zem nabadzības sliekšņa Latvijā dzīvo 82% iedzīvotāju. Salīdzinājumam: pētījumi Eiropas Savienības valstīs liecina, ka tajās nabadzībā dzīvo vidēji 17% iedzīvotāju (1997. gada dati).
Valsts Statistikas pārvalde uzskata, ka Ministru kabineta noteiktais iztikas minimums vienam Latvijas iedzīvotājam
1999. gada jūnijā bija 83,90 lati. Labklājības ministrija savukārt par Ministru kabineta apstiprināto iztikas minimumu atzīst citu summu – 38, 23 latus. Taču reālo iztikas minimumu, uz ko var pretendēt sociālajā nelaimē nonācis cilvēks, neatspoguļo ne viens, ne otrs skaitlis.
Ja pieņemam, ka valsts kalpo sabiedrības interesēm (nevis otrādi), tad tās darbība vispirms būtu jāvērš uz pasākumiem, kas visiem sabiedrības locekļiem dotu iespēju dzīvot ilgu, veselīgu mūžu, iegūt izglītību un resursus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu cilvēcisku dzīves līmeni. Latvijā 82 procentiem iedzīvotāju šāds dzīves līmenis šodien ir liegts. Nabadzības apkarošana par reālu darbību nav kļuvusi. Par to runā tikai daudzi un dažādi projekti, programmas un plāni, bet plaisa starp bagāto saujiņu un nabago pārliecinošo vairākumu iegūst arvien atbaidošākus apmērus.
Dažādie «iztikas minimumi», «krīzes iztikas minimumi», «minimālā patēriņa grozi», «nabadzības sliekšņi», ko aprēķina un nosaka dažādas valsts institūcijas, kļuvuši par bezjēdzīgiem skaitļiem, kuriem maz sakara ar reālo stāvokli. Jebkura ranga vadītājs kļūst par bezpalīdzīgu aunu vai par demagogu, ja tam nav objektīvas informācijas par pārraugāmo objektu un subjektu kopumu. Lai cīnītos pret nabadzību (tas ir, par iedzīvotāju labklājību), vispirms ir jāuzņemas atbildība oficiāli noteikt nabadzības slieksni, proti, naudas līdzekļu apjomu uz vienu iedzīvotāju, kas tiek pieņemts par kritisko minimumu un kas tiek garantēts ikvienam iedzīvotājam; valsts statistikai ir jāatspoguļo zem noteiktā nabadzības sliekšņa dzīvojošo iedzīvotāju oficiālais skaitlis.
Skaitļi, kas līdz šim parādījušies dažādos izdevumos un ko piesauc dažādas valsts amatpersonas, ir nepilnīgi un bieži vien arī pretrunīgi. Mēs zinām tikai to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir trūcīgi un viņiem nav iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi: veikt kārtējos maksājumus par dzīvokli, iegādāties pārtiku un apģērbu, apmierināt savas veselības aizsardzības, izglītības un kultūras vajadzības. Mēs nezinām, cik daudz pazemojuma, psiholoģisku depresiju, ģimeņu problēmu izauklē nabadzība. Ir, protams, skaitļu līknes, kas raksturo alkoholisma ekspansiju, analfabētisma «uzplaukumu» utt. Tiesa, šie skaitļi ir nepilnīgi un ir nabadzības izpausmes, bet neatspoguļo procesu. Mēs zinām nereģistrētā laulībā dzimušo bērnu skaitu, bet nezinām, cik ir to, kas neapmeklē skolu.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) noteiktie iztikas minimumi 1996. gadā «apstājās» pie skaitļa 90, 24 (1993. gada ceturtais ceturksnis – 52,78 lati; 1994. gads – 65,02 lati; 1995. gads – 79,01 lati). Saglabājot savu dinamiku, šodien LBAS noteiktā iztikas minimuma līkne būtu krietni vien pārsniegusi 100 latu atzīmi un kļuvusi pilnīgi bezjēdzīga.
Labklājības ministrijas noteiktā «krīzes iztikas minimuma» līkne 1998. gadā apstājās pie skaitļa 55,83. Acīmredzot ministrijas ierēdņi apzinājās, ka tālāka krīzes iztikas minimuma paaugstināšana draudētu ar visai komisku situāciju. Ja jau «minimums» un turklāt vēl «krīzes», tad jāatzīst, ka visām tām ģimenēm, kurās ienākumi uz vienu ģimenes locekli jau gadiem nepārsniedz eksistences minimumu (ko nosaka galvenās iestādes amatpersonas, kas rūpējas par labklājību), būtu jābūt sen mirušām.
Kā kompetencē ir cīnīties pret nabadzību (tas ir, par labklājību)? Kad tiks lemts par konkrētiem pasākumiem cīņai pret nabadzību? Kad valdība apstiprinās attiecīgu nacionālo programmu?
Labklājības ministrijas (LM) Sociālās politikas attīstības departamenta direktore Inita Pavloviča nedomā, ka nabadzības apkarošanai būtu tiešs sakars ar LM: «Nabadzības novēršana nav LM kompetencē, tā ir saistāma ar valsts ekonomisko situāciju kopumā. Nabadzības līmenis ir saistīts ar uzņēmējdarbības attīstību, algu līmeni. Tās ir arī sfēras, kuras ietekmē nabadzības līmenis vai otrādi – izglītības kvalitāte, veselības aprūpes kvalitāte. Svarīga, protams, ir arī pašu cilvēku attieksme pret šo problēmu. Kad valdība lems par konkrētiem pasākumiem, konkrētas programmas pastiprināšanu, gan nav zināms.» Nav zināms!
Un kā tad ar Labklājības ministrijas «iztikas minimumiem»?
«Nav jēgas aprēķināt kaut kādu mistisku iztikas minimumu, ko neviens nevar nekādā veidā izmantot. Mēs mēģināsim ar laiku noteikt to minimumu, ko valdība spēj un apņemas garantēt,» skaidro I.Pavloviča. Jēgas tiešām nav nekādas, taču par to, šķiet, vajadzēja domāt pirms asoņiem gadiem. Kaut arī jēgas nekādas, «minimumi» tiek it čakli aprēķināti katru mēnesi. Bez šaubām, šim nolūkam tiek izdalīti attiecīgi līdzekļi. Cik? Par summu Valsts statistikas pārvalde (VSP) «Ziņas» solījās informēt augusta sākumā.
VSP priekšnieka vietnieks Kaspars Misāns atzīst, ka Ministru Padomes 1991. gada 8. aprīļa lēmums, saskaņā ar kuru katru mēnesi VSP nosaka pilno iztikas minimumu, iespējams, ir nedaudz novecojis. «Varbūt ir jādomā par to, lai lēmumu atceltu vai mainītu. Viens Labklājības ministrijas darbinieks varbūt uzskata, ka šie skaitļi nav izmantojami, bet varbūt cits viņa kolēģis atzīst, ka šādi aprēķini ir vajadzīgi. Mēs katru gadu sastādām valsts statistikas programmu, kuru apstiprina Ministru kabinets. Ja šādi aprēķini nav vajadzīgi, mums nav nekādu problēmu tos izsvītrot no programmas».
Fizikā šādu īpašību vai tendenci saglabāt nekustīgu jeb miera stāvokli, ja neiedarbojas ārēji spēki, sauc par inerci un to attiecina uz fizikāliem ķermeņiem. Taču šo vārdu, attiecinot uz sabiedrību, var «tulkot» arī citādi – kā rutīnu, kūtrumu, bezdarbīgumu un aktivitātes trūkumu.
Par šo tēmu lasiet arī turpmākajos «Ziņu» numuros.
Labklājības ministrijas noteiktā krīzes iztikas minimuma groza struktūra (latos)
Gads/mēnesis Kopā tai skaitā
pārtika nepārtika pakalpojumi
1996. gads
Janvāris 49,96 27,04 5,71 17,21
Februāris 50,87 27,78 5,74 17,25
Marts 51,79 28,60 5,94 17,25
I ceturksnis 50,87 27,81 5,83 17,24
Aprīlis 52,68 28,70 6,09 17,89
Maijs 53,34 29,29 6,13 17,92
Jūnijs 53,97 29,78 6,25 17,94
II ceturksnis 53,33 29,26 6,16 17,92
Jūlijs 53,04 28,70 6,28 18,06
Augusts 51,81 27,27 6,43 18,11
Septembris 51,65 26,91 6,63 18,11
III ceturksnis 51,65 26,91 6,63 18,11
Oktobris 52,07 26,82 6,63 18,62
Novembris 52,36 26,87 6,85 18,64
Decembris 52,55 26,98 6,91 18,66
IV ceturksnis 52,33 26,89 6,80 18,64
Gada vidējais 52,17 27,90 6,31 17,97
1997. gads
Janvāris 53,39 27,52 7,01 18,86
Februāris 53,57 27,74 7,08 18,75
Marts 53,89 27,85 7,20 18,84
I ceturksnis 53,62 27,70 7,10 18,82
Aprīlis 53,99 27,87 7,28 18,84
Maijs 54,37 28,06 7,36 18,95
Jūnijs 54,91 28,58 7,32 19,01
II ceturksnis 54,42 28,17 7,32 18,93
Jūlijs 54,75 27,85 7,35 19,55
Augusts 54,69 26,98 7,42 20,29
Septembris 54,75 26,76 7,43 20,56
III ceturksnis 54,73 27,20 7,40 20,13
Oktobris 54,92 26,94 7,45 20,53
Novembris 53,33 27,24 7,56 20,53
IV ceturksnis 55,24 27,18 7,53 20,53
Gada vidējais 54,50 27,56 7,34 19,60
1998. gads
Janvāris 55,56 27,29 7,61 20,66
Februāris 55,76 27,42 7,66 20,68
Marts 55,88 27,51 7,69 20,68
I ceturksnis 55,73 27,41 7,65 20,67
Aprīlis 56,07 27,71 7,68 20,68
Maijs 56,23 27,78 7,74 20,71
Jūnijs 56,78 28,32 7,75 20,71
II ceturksnis 56,36 27,94 7,72 20,71
Jūlijs 56,45 27,97 7,75 20,73
Augusts 55,68 27,17 7,77 20,74
Septembris 55,31 26,80 7,77 20,74
III ceturksnis 55,81 27,31 7,76 20,74
Oktobris 55,34 26,73 7,77 20,84
Novembris 55,47 26,74 7,78 20,95
Decembris 55,42 26,67 7,78 20,97
IV ceturksnis 55,41 26,71 7,78 20,92
Gada vidējais 55,83 27,34 7,73 20,76
