Lai analizētu situāciju Latvijas tautsaimniecībā, tapis pētījums «Baltijas valstu ēnu ekonomikas indekss 2009 – 2012». Tajā secināts – lai gan situācija saistībā ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas mūsu valstī joprojām ir nopietna, tā ar katru gadu kļūst arvien optimistiskāka. Tiek norādīts, ka iedzīvotāji ekonomikas atveseļošanos kopumā savos naudas maciņos vēl īsti neizjūt, taču pozitīvs ir faktors, ka valsts izkļūšana no krīzes atstājusi labvēlīgu iepaidu uz ēnu ekonomikas dinamiku. Turklāt šajā ziņā Latvija vairs neizskatās slikti uz pārējo Baltijas valstu – Lietuvas un Igaunijas – fona, par pētījumā secināto saka Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs un Ventspils Augstskolas mācību prorektors Arnis Sauka.
– Kāda ir situācija saistībā ar ēnu ekonomiku Latvijā? Kāds ir tās īpatsvars?
Pētījuma dati liecina, ka jau otro gadu pēc kārtas ēnu ekonomikas apjoms Latvijā salīdzinoši strauji mazinās. Kad situācija tika pētīta 2009. un 2010. gadā, kļuva skaidrs, ka ēnu ekonomikas īpatsvars ir ap 38 procenti, bet Lietuvā un Igaunijā – divas reizes mazāks. Toreiz Finanšu ministrija izteica cerību, ka kaut kad mēs varētu pietuvoties šiem rādītājiem. Tagad var teikt, ka 2012. gadā Latvija ir ļoti pietuvojusies līmenim Lietuvā un Igaunijā, kur tas, salīdzinot ar 2011. gadu, nav izmainījies.
– Kādi ir galvenie ēnu ekonomikas samazinājuma iemesli?
Izskaidrojumi ir vairāki. Droši vien būtiskākais no tiem – šīs izmaiņas atspoguļo makroekonomisko situāciju valstī. Iespējams, iedzīvotāji savos maciņos vēl nejūt ekonomikas augšupeju, un medijos bieži izskan kritika, norādot, ka nekāda krīze vēl nav beigusies, tomēr tieši tautsaimniecības atveseļošanās dēļ ēnu ekonomika iet mazumā. Jāpieņem, ka ietekme bijusi arī valdības īstenotajiem pasākumiem šajā jomā.Kopējais ēnu ekonomikas īpatsvars sarucis, pateicoties peļņas neuzrādīšanas samazinājumam. Tam seko aplokšņu algu samazinājums. Jāteic, ka Latvijā joprojām aplokšņu algas veido lielāko ēnu ekonomikas daļu. Pieņemot, ka visa ēnu ekonomika ir 100 procentu, aplokšņu daļa ir virs 40 procentiem, bet peļņas slēpšana – ap 40, kas arī ir divas lielākās komponentes. Savukārt, piemēram, darbinieku skaita neuzrādīšana veido ap 17 procentu. Kā redzams, aplokšņu algām un peļņas neuzrādīšanai joprojām jāpievērš liela uzmanība. Piemēram, Igaunijā aplokšņu algas daļa ēnu ekonomikā ir vēl lielāka – ap 50 procentu.
– Vai iespējams teikt, ka ekonomika atveseļojas, uzņēmēji pelna vairāk un atkal var atļauties maksāt nodokļus?
Tas ir drošs apgalvojums… Mēs prasījām uzņēmēju viedokli, vai viņi piekrīt noteiktiem apgalvojumiem. Būtībā visās Baltijas valstīs rādītāji šajā jomā ir faktiski vienādi. Uz jautājumu «Vai piekrītat, ka jūsu uzņēmuma darbību lielā mērā ietekmē ekonomiskā situācija valstī?» visi atbildēja, ka, protams, tā ir. Kad uzņēmumam klājas labāk, tas ir gatavs vairāk maksāt nodokļus, jo runa vairs nav par kritisku izdzīvošanas jautājumu. Tajā pašā laikā, kad jautājām, vai, nemaksājot nodokļus, uzņēmēji vienkārši neoptimizē savas izmaksas neatkarīgi no tā, kā klājas valstij, latviešu uzņēmēji vairāk atzīst, ka izvairās no nodokļu maksāšanas tāpēc, ka tas ir iespējams, ka ir mazāks risks tikt pieķertiem un ir lielākas iespējas gūt vairāk peļņas.
– Vai iespējams izdalīt nozares, kurās ēnu ekonomika ir izplatītākā?
Protams! Latvijā 2012. gadā vislielākais ēnu ekonomikas apjoms no iekšzemes kopprodukta (IKP) bija mazumtirdzniecībā – ap 30 procentu. Tai seko vairumtirdzniecība un pakalpojumu sniegšana.
– Būvniecības šajā topā vairs nav?
Būvniecībā ēnu ekonomikas īpatsvars bija ap 50 procentu 2010. gadā, 32 procenti – 2011. gadā, bet 2012. gadā, lai cik tas arī būtu dīvaini, 17,9 procenti. Proti, būvniecības sektorā šis apjoms ir apmēram tikpat zemā līmenī kā ražošanā.
– Latvijas būvniecības tirgū palikuši vairs tikai lielākie spēlētāji?
Iespējams, tā arī ir. Jāatzīst, ka vienu brīdi situācija vairs nebija normāla. Savulaik būvniecībā strādājošie ģenerāluzņēmēji bija pārsmējušies līdz asarām, jo viņi uz tikšanos atbrauca ar 2002. gada izlaiduma «Toyota», bet apakšuzņēmēji ieradās ar saviem «Mercedes». Tāda situācija bija, bet tagad, šķiet, tirgus lielā mērā ir sakārtojies.
– Kāda ir situācija ar ēnu ekonomiku, vērtējot pa reģioniem?
Jau pērn tika konstatēts, ka Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars bija ap 20 – 30 procentu, bet Vidzemē – 17 procentu. Nebija skaidrs, kā tas var būt. Šogad konstatēta līdzīga situācija, kas ļāva secināt, ka vairs nav runas par kļūdu aprēķinos. Vidzemē ēnu ekonomikas apjoms ir vismazākais, un jāatzīst, ka tas mazinās jebkurā reģionā. Turklāt nav izteiktas atšķirības starp Rīgu un Latgali. 2010. gadā Rīgā šāda problēma bija izteikta vairāk nekā citviet.
– Tāpēc, ka arī uzņēmumu Rīgā ir vairāk?
Tieši tā! Starp citu, interesanta tendence šogad parādās attiecībā uz lielajiem un mazajiem uzņēmumiem. Pērn bija ļoti izteikta tendence, ka ēnu ekonomikas īpatsvars bija lielāks mikrouzņēmumos un lielajās kompānijās. Tas skaidrojams ar apstākli, ka mazajiem uzņēmējiem kaut kā ir jāizdzīvo, turklāt tos ir ļoti grūti izkontrolēt, ko atzīst arī Valsts ieņēmumu dienests. Savukārt lielajiem uzņēmumiem ir savi instrumenti, kā viņi var kaut ko lobēt, apiet un veikt citas tamlīdzīgas darbības. Šogad tendence ir pilnīgi cita. Jā, proporcionāli visvairāk nodokļus nemaksā mazie uzņēmumi, bet lielajās kompānijās šī proporcija ir strauji kritusies. Vairs nevaram teikt, ka nodokļus nemaksā lielie un mazie uzņēmumi.
– Joprojām populārs ir ēnu ekonomikas modelis, kad minimālā alga darbiniekam tiek samaksāta oficiāli, vēl dažus simtus latu piemaksājot aploksnē.
Aplokšņu algas vēl aizvien veido būtisku daļu no kopējās ēnu ekonomikas, un arī kritumu šajā jomā nevar uzskatīt par lielu. Latvijā 2011. gadā aplokšņu algas veidoja 29,1 procentu no IKP, šogad – 26,5 procentus. Jāteic gan, ka Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kurā šis skaitlis ir krities. Igaunijā pērn šis rādītājs bija 19,4 procenti no IKP, bet šogad – 22,1 procents. Lietuvā pērn – 17,4, šogad – 19,3 procenti.Kas attiecas uz peļņas neuzrādīšanu, gada lakā tās apjoms krities aptuveni par 10 procentiem. Interesanti, ka visās Baltijas valstīs palielinājusies kukuļdošana valsts sektorā, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu saņemšanu. Droši vien runa ir par augošu konkurenci, kuras iespaidā vairāk arī jācenšas. Latvijā kukuļdošana gada laikā augusi no sešiem līdz 7,5 procentiem no līgumsummas, lai nodrošinātu pasūtījumu. Lietuvā šis rādītājs ir pat lielāks – 8,6 procenti, bet Igaunijā – 5, lai gan iepriekš bija tikai 3,4 procenti. Jāteic, ka kukuļdošana kopumā lielākā ir Lietuvā.
– Kādi ir galvenie pasākumi, ko pārskatāmā nākotnē Latvijā vajadzētu realizēt, lai ēnu ekonomikas īpatsvaru mazinātu vēl vairāk?
Svarīgi, lai būtu mērķēta valsts politika attiecībā uz aplokšņu algu un peļņas neuzrādīšanas samazināšanu, lai ēnu ekonomiku varētu mazināt tieši uz šo komponenšu rēķina. Jāpiebilst, ka Baltijā ir neapmierinātība ar nodokļu politikas un biznesa likumdošanas kvalitāti. Attiecībā uz nodokļu politiku Latvijā ir vērojams zināms progress. 2011. gadā ap 70 procenti uzņēmēju bija ļoti neapmierināti ar valsts nodokļu politiku, bet tagad – ap 60 procentu. Tas ir ļoti būtiski – ja uzņēmēji ir neapmierināti ar valsts nodokļu politiku, protams, arī to maksāšana nevar sekmēties. Samazinot neapmierinātību, varētu sarukt arī ēnu ekonomika. Šā jautājuma risināšanā varētu īstenot dažādus pasākumus, piemēram, nodokļu politikas stabilizēšana, retāka nodokļu iekasēšanas kārtības maiņa, godīgāka nodokļu likmju noteikšana, kā arī lielāka nodokļu naudas tērēšanas pārskatāmība. ◆
