Divdesmit gadu pēc Irānas islamiskās republikas nodibināšanas studentu nemiernieki lieto tos pašus saukļus, ko viņu tēvi pret Persijas šaha režīmu: «Nost ar diktatūru!».
Divdesmit gadu pēc Irānas islamiskās republikas nodibināšanas studentu nemiernieki lieto tos pašus saukļus, ko viņu tēvi pret Persijas šaha režīmu: «Nost ar diktatūru!»
Trimdā dzīvojošais irāņu politiķis un rakstnieks Bahmans Nirumands teicis, ka šodienas jauniešiem ir lielākas izredzes ieaudzēt demokrātijas asnus Irānā. 1979. gadā, saucot «Nost ar diktatūru!», neviens nezināja, ko darīt pēc tam, un šī nezināšana izvērtās par traģēdiju.
Revolūcija 1978./79 gadā nebija pirmais mēģinājums nokratīt Persijas šaha jūgu. Līdzīgus notikumus izraisīja kreisie, liberālie demokrāti un radikālie islamisti jau 1905.,1921.,1951. un 1963. gadā, tomēr neveiksmīgi. Septiņdesmito gadu beigās valsts apvērsums izdevās. Šahs atkāpās un pēc amerikāņu ieteikuma devās trimdā, bet dzimtenē pēc sešpadsmit gadiem savukārt atgriezās revolūcijas vadonis Imams Homeinī. Taču «brīvības pavasaris» nebija ilgs, un starp ultra – kreisajiem grupējumiem un islamistiem pēc tam, kad kreiso atentātā tika nogalināti 72 Homeinī atbalstītāji, 1980.gadā izraisījās pilsoņu karš. Stāvoklis pasliktinājās 1980. gada 22. septembrī, kad Sadams Huseins uzbruka Dienvidirānai. Astoņu gadu laikā šis karš paņēma divus miljonus cilvēku dzīvību. Pēc 1988. gada jūlijā paziņotā pamiera sākās «iekšējā ienaidnieka» meklējumi un iznīcināšana. Tā paša gada rudenī tika nogalināti 2400 politisko pretinieku. 1989. gada jūnijā aizsaulē aizgāja revolūcijas vadonis Homeinī un par viņa sekotāju kļuva Hameneji, kas dzīvē turpināja iemiesot vadoņa uzsākto ceļu, visiem spēkiem cīnoties pret demokrātijas vārgajām izpausmēm Irānā. 1993. gadā no amata tika atstādināts kultūras ministrs Mohameds Čatami, kas pēc četriem gadiem (1997. gadā) kļuva par Irānas prezidentu. Deviņdesmito gadu vidū aizvien krasāk pasliktinājās ekonomiskais stāvoklis valstī. Ienākumi bija par trešdaļu zemāki nekā šaha laikā. 1994. gadā 134 rakstnieki kopējā uzsaukumā pieprasīja cenzūras atcelšanu, runas brīvību un neatkarīgas rakstnieku savienības izveidošanu. Pirmo reizi reformātu teologs Abdulkarims Sorušs apšaubīja islamiskās republikas konstitūcijas pamatus. Čatami ievēlēšana prezidenta amatā 1997. gada maijā veicināja jaunu iekšpolitiskās demokratizācijas procesa vilni. Teherānā šobrīd ir trīspadsmit neatkarīgu laikrakstu, kurus protestējošie studenti sauc par «brīvības lāpām».
Čatami ieviesis nelielas izmaiņas politiskajā arēnā: uzsākts dialogs ar reģionālo pretinieku Irānas ārpolitikā Saūda Arābiju, uzlabotas attiecības ar Franciju, Itāliju un Vāciju.
Protesta akciju laikā Čatami tika asociēts ar reformām, pretstatā Hameneji. Tomēr vairākas prezidenta piezīmes norāda uz to, ka viņš mēģina sadarboties ar abām «frontēm». Ajatollas Hameneji izteikumam «Mēs jebkuriem līdzekļiem novērsīsim svešu elementu cerības destabilizēt mūsu valsti» sekoja Čatami līdzīga satura vārdi «Šī kustība (studentu) ir vērsta pret valdību un apdraud visu, kas mums ir svēts.» Irānas prezidents nostādīts neizdevīgā pozīcijā. Savā prezidentūras laikā, iestājoties par pilsonisku sabiedrību, Čatami vairākkārt bijis jāuzklausa kritiskas piezīmes no garīdzniecības puses, jo pārmaiņu rezultātā tiktu ierobežoti viņu ienākumi un ietekme. Čatami rīcība norāda, ka viņš nav gatavs iesaistīties konfliktā. Prezidents nekontrolē nedz armiju, nedz policijas spēkus, nedz arī ietekmīgus masu saziņas līdzekļus, līdz ar to viņš nevar lolot rožainas cerības par konflikta iznākumu. Tādēļ Čatami nogaida, piespēlējot abām konfliktējošām pusēm.
Studentu demonstrācijas, kā arī citas aktīvas protesta izpausmes režīms veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi ir apspiedis. Ajatolla Hameneji izdevis pavēli «Bassidsch» kaujiniekiem atrasties uz katra krustojuma un vajadzības gadījumā lietot spēku pret nemierniekiem. Tomēr pirmās puvuma pazīmes Irānas dievbijīgajā «ābolā» liecina par pārmaiņām, kuras neatgriezeniski ir atšķēlušas irāņus no politiskās ideoloģijas propagandētās sabiedrības. Jau gadiem ilgi sabiedrība dzīvo starp divām pasaulēm – sabiedrisko, kurā visi rīkojas Dievam tīkami un sievietes staigā aizplīvurotām sejām –, un mājas – kurā ikviens dara, ko grib. Islama republikas «fasādes daļu» valdošā ideoloģija un islamiskā policija spējusi uzturēt atbilstoši Homeinī dievbijīgās valsts iecerēm, bet šīs celtnes iekšpusē vīrieši ar neaizplīvurotām sievietēm dzer «skrūves», sēž blakus kinoteātros, un uz teātra skatuvēm tiek bezbēdīgi dejots, «aizslaukot» visus mullu priekšrakstus. Ticība pārāk ilgi kalpojusi par politiskās varas instrumentu, un Irāna ir neizbēgamu pārmaiņu gaidās. F.Dostojevskis savā romānā «Velni» par tuvojošos pārmaiņu laiku ar kāda varoņa muti teicis: «Tad būs jauna dzīve, jauns cilvēks, viss jauns!» Hameneji, paliekot pie policejiskas valsts tikumiem, nespēs jauno pasaules redzējumu iegriezt vecajās sliedēs.
Tradicionāli protestējošo studentu aktivitātes irāņu valdība, izmantojot mītiska ārējā ienaidnieka tēlu, «pierakstīja» Rietumu pirkstam, kas mēģina iejaukties Irānas iekšpolitikā. Sešdesmito gadu Francijā visaptverošu studentu nemieru laikā arī Šarls de Golls lūkojās pāri robežām, meklējot rēgaino ienaidnieku, kamēr notikumi paša valstī piespieda viņu atkāpties no sava amata. Toreiz Francijā un Eiropā kopumā studentu izraisītie nemieri neatstāja aiz sevis upuru desmitus un asiņainu slaktiņu ainas. To negribētu arī Irānas studenti. Gan inteliģences pārstāvji, gan arī paši studenti uzsver, ka vēl viena 1979. gada revolūcijas atkārtošanās novedīs tikai pie pilnīgas dīgstošās demokrātijas sagrāves. Irānas iedzīvotāji lieto 1979. gada saukli, kas arī toreiz aicināja uz asins neizliešanu: «Brāli karavīr, kāpēc nogalināt brāli?»
Kamēr Irānā studenti cīnās par demokrātiju, bet ortodoksālo normu piekritēji – par režīma saglabāšanu, ASV pēdējā Persijas šaha vecākais dēls vīkšas Irānā pārņemt varu savās rokās, sacīdams: «Es esmu par monarhiju, kas balstās uz demokrātiju.»
Studentu prasības:
1) drošības spēku virspavēlnieka, brigādes ģenerāļa Lotfiāna, kas atbildīgs par policijas iejaukšanos studentu protesta akcijās, atkāpšanās;
2) policiju pilnībā pakļaut iekšlietu ministrijai;
3) nepieļaut dažādu interešu grupu ietekmi uz militārajām un tiesiskajām struktūrām;
4) uzsākt tiesas procesus pret tiem, kas deva pavēles izrēķināties ar protestējošiem studentiem;
5) izdot nogalināto studentu līķus, nodrošināt viņu apbedīšanu;
6) atjaunot universitātes prestižu, pieprasot atvainošanos no Augstākās drošības padomes un citām atbildīgām amatpersonām;
7) atsaukt dienas laikraksta «Salem» aizliegumu.
