Latvijas Nacionālajā teātrī it visur skaistās māla krūzēs saliktas meijas ne tikai uz skatuves, bet gaiteņos, kafejnīcā, pie nama ārdurvīm. Pats teātra nams saposies gaidīt Jāņus un skatītājus aizved latviešu lauku sētā, kur, Rūdolfa Blaumaņa tintes un spalvas radīts, dzīvo stāsts – «Skroderdienas Silmačos».Teātris ielīgo skatītāju sirdīs ne tikai pirmssvētku Jāņu noskaņu, bet ielīgo Silmaču saimes raksturus – tik radniecīgo atpazīstamību, kas no skatuves uzrunā un portretē mūs pašus. Jaunais inscenējums mūsu pašu jelgavnieces režisores Indras Rogas darbā turpina jau par klasiku tapušo Edmunda Freiberga un viņa priekšteču rokrakstu. Protams, ar jaunām, svaigām un radošām detaļām. Pie tām minams arī «mājas bēniņu ansamblis» – ej nu saproti, vai tie ir mājas gari, kas no mājaugšas nolūkojas sētas ļaužu kaislībās… kas gan cits? Inscenējumā «gariņu – dabas skaņu» ansamblī lieliski aktieri, to skaitā ex Antonija Zane Jančevska, ex Dūdars Voldemārs Šoriņš, ex Elīna Evija Skulte… Viņi un citi ansambļa mākslinieki spēlē instrumentus un ne tikai dzied, bet meistarīgi attēlo skaņu partitūrā gan vardes dīķi, gan gaudojošu mājas kranci, kas velk līdz saimnieces Antonijas dziesmai, auklējot Auces pirmdzimto. Par Jāņu tradīciju savas ģimenes lokā režisore izrādes programmiņā dalās atmiņās, kad, mātei spēlējot akordeonu un dziedot, līdzi vilka sētas suņi. Jā, tā nu mājas gariņi ar magoņu un rožu vainagiem galvā iekāpj puķudobē, izdūc bites dziesmu vai vardes kurkstu pirts dīķī.Nacionālā teātra aktieru ansambļa spēle ir emocionāls, atraisīts, jūtīgs, skatītājam emocijas dodošs mākslas process. Dzirkstī humors un asprātības, veiklas mizanscēnas gan krāsns epizodē, gan kulminējošā Bebenes, Pindacīšas un Tomuļmātes strīdiņā, kad iet pa gaisu sievu kaislības. Savdabīgs un jaunā interpretācijā ir Bebu mātes tēls aktrises Indras Burkovskas gandrīz šamaniskā dziedināšanas un ūdens rituāla piesaukšanas epizodē, kas liek nopietni padomāt par to, cik tautas medicīnai bijusi liela un reāla loma ļaužu sadzīvē. Dita Lūriņa – graciozā Antonija – ir cielaviņa, kas uz pašas liktensceļa šaudās un taču cer uz laimi, ko reiz, mātes pierunāta, garām palaidusi. Gadi pie Silmaču saimnieka. Kurš var pārmest to, kā atraitne meklē savu laimi, sievietes piepildījumu? Mirklis sagriež kaislību kā tukšu pakulu virpulī, jo arī Aleksis taču nav īstais. Aleksis, kuru spēlē Jānis Āmanis, fiziski skatītājam liek izjust neizteikta vārda un slēptu jūtu smaguma nastu un to cik brīvs ir cilvēks, kad viņš ticis skaidrībā ar sevi. Pa vidu Skroderdienu drāmai ir mazā Tonija – Antonijas meita. Saimes ļaužu vidū viņa meklē savu vietu, meklē, kam pieķerties. Lomu atveido režisores meita – Marta Marija Gruzdova. Meitenīte Līgo vakarā uzdanco ar brašo skroderzelli Rūdi, bet tēva viņai trūkst. Īstais viens otram ir Joske un Zāra Goldbaum, īstie viens otram droši vien pēc gadiem būs Kārlēns un Ieviņa. Īstie viens otram jau ir Pičuks un Auce – jā, patiesi, Laime pirtiņā. Īstie viens otram top izrādes finālā Dūdars un Antonija. Dūdars, aktieris Uldis Anže, korektuma un sen glabātas mīlestības «patiesuma piegrieztnē» saņem laimīgai dzīvei Antoniju. Tā tas ir, tāda ir dzīve – to portretē aktrise D.Lūriņa, izrādes laikā attēlojot latviešu sievietes vienmēr izdzīvošanai ietrenēto stīgu – saņemties, darīt tā, lai visiem labāk, lai viss ir labi, gan būs labi, ir labi… Tikai asaras jāslauka slepus.Bet kamdēļ R.Blaumanis, lugu rakstot, Silmaču kāzu laiku nolika pirms Jāņiem? Tā īsti tas nemaz nesader ar latviešu gadskārtu ritumu, kad kāzas dzer rudenī. Līgo vakars, līgo nakts lugas personāžiem «parauj vaļā visas spundes», un notiek tik nepieciešamā izrunāšanās, jūtu izskaidrošanās. Sadeg ne tikai malka ugunskurā. Jāņu nakts ugunskurā un atvērtā saulgriežu nakts Visuma dāvātā telpā tiek dots spēks sakārtot sevi, sakārtot savas attiecības ar mīļajiem, izrunāties, izraudāties, izdziedāties, izsmieties, izdejoties, izbrist pļavas… Imants Ziedonis to zināja, jo epifānijā «O, Juta» rakstīja: «… Drīz būs Jāņi. Ja mēs līdz Jāņiem nebūsim pļavā sliedi atstājuši, neviens neticēs, ka mēs esam bijuši.» ◆
