Vēl torņa logi bija tukši, vēl sestdienas rītā akcija nebija sākusies, kad pie rīkotājiem ieradās jelgavnieku Freibergu ģimene.
Vēl torņa logi bija tukši, vēl sestdienas rītā akcija nebija sākusies, kad pie rīkotājiem ieradās jelgavnieku Freibergu ģimene. Nodomājuši izbraukt no pilsētas, bet gribējuši noteikti piedalīties arī akcijā un iemaksāt savu ziedojumu.
Deviņos pa torņa logiem sāka skanēt mūzika saksofonistu Vara Klausītāja, Ainara Šablovska un trompetista Kaspara Stankeviča izpildījumā. Lietiņš līņāja, mūzika aicināja, bet šurp nācēju nebija. Jau krietni nokavējies ar solītajiem aicinājuma plakātiem atskrēja mākslas skolas direktors Andrejs Zvejnieks, citi mākslinieki neatnāca nemaz, Georgs Svikulis teica, ka nobijušies no lietus. Torņa ieejas telpu ekspozīcijas vajadzībām tā ir nemaz nebija aplūkojuši. Tur sveču gaismā gan itin ērti bija iekārtojies Modris Ziemelis.
Citiem bija pārāk agrs, citiem traucēja sapirkto desu luņķi gadatirgū kultūras namā. Bet tautā saka – labs nāk ar gaidīšanu. Pēc desmitiem sāka nākt veci un jauni jelgavnieki. Jaunās gides – 1. ģimnāzijas 12. klases audzēknes Dace Nolberga un Jolanta Šuke – spēja tik vadīt interesentu grupas pa grūtajām kāpnēm augšup, kur ceļu rādīja stāvu romantiskajās nišās ieslēptās sveces. Mūzika skanēja cauri stāvu dzelzbetona pārsedzēm, bet, jo augstāk kāpa, jo melodijām arvien noteiktāk piebiedrojās citas skaņas – ūdens pilienu pakšķēšana. Lietus jaunizbūvēto telpu griestus neatlaidīgi atmiekšķē. Padarītajam lielajam darbam pietrūcis tikai sīkuma – pagaidu jumtiņa pašā augšā. No vēsturiskā torņa pašas augšas, cauri tērauda sijām izspraucoties, pavērās neatkārtojams skats. Senceltņu restaurēšanas zinātāja Maija Kravinska sacīja, ka pilsētas panorāmas padomiskās celtniecības vienveidībā patīkami iezīmējas atjaunoto kultūras un kulta celtņu silueti. Tiem līdzās trūkst tikai 1688. gadā uzceltā un 1862. gadā pagarinātā 244 pēdu augstā akmens torņa. Cik ilgi vēl?
Mūsu avīzes bijušais ārštata korespondents Lembits Lānso nepabeigtā torņa galotnē līdzi bija paņēmis piecdesmito gadu fotogrāfijas, kurās redzami gan Trīsvienības baznīcas vēl nenojauktie izdegušie mūri, gan tornis ar pagaidu jumtu…
Pa torņa žoga atvērtajiem vārtiem ienāca Jelgavas vēstures lieliskie zinātāji un fiksētāji Uldis un Imants Rozenvaldi, cienījamā airēšanas trenere Elza Krūmiņa, kura sacīja, ka uz šo akciju nav varējusi neatnākt, kaut gan augšup doties trūkst dūšas. Bet no ASV Mičiganas štata atbraukusī bijusī jelgavniece Ruta Kaļasa bija gatava, kājas nesaudzējot, kāpt līdz pašai augšai. Atnācis bija arī jauniešu bariņš, un Paulis Rēvelis priecīgs rādīja sūtījumu, ko viņam atvedis dzejnieka Māra Čaklā dēls – dzejas grāmatiņu «Viņi dejoja vienu vasaru» ar autora ierakstu: «Jelgavas Torņa Atjaunotājam Paulim Rēvelim. Māris Čaklais.» Savus pakalpojumus piedāvāja Ozolnieku kalējs Vladimirs Blagoveščenskis. Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Imants Kanaška atzina, ka šī ir svēta vieta, kur katram kārtīgam jelgavniekam, katram uzņēmējam ir jāatnāk, jāuzkāpj tornī, lai pats savām acīm pārliecinātos, kas jau izdarīts un kas vēl jādara. Kanaškas kungs sacīja, ka pilsētas domi ir vēlējuši Jelgavas pilsoņi, arī tie, kas šodien te rindām vien kāpj augšup, tādēļ domniekiem nav tiesību stāvēt malā. Viņiem vajadzētu sanākt kopā ar pilsētas uzņēmējiem un apspriest torņa atjaunošanas gaitu.
Cilvēki turpināja nākt arī tad, kad akcijai plānotais laiks bija beidzies. Tūliņ pēc koncerta kultūras namā šurp bija devusies deju ansambļa «Ieviņa» jauniešu grupa. Atnāca arī pilsētas galva Uldis Ivans. Viņš augšā gan nekāpa, jo esot jau daudzkārt tur kāpis. Vaigs viņam bija tāds padrūms – raižu daudz un pilsētas maks plāns. Ieminas arī, ka dzimtsarakstu biroja dāmas diez ko neatbalstot variantu pēc atjaunošanas savas telpas iekārtot tornī.
Ap trijiem pēcpusdienā akcijas dalībnieku reģistrētāja Biruta Kalberga saskaitīja, ka bija atnākuši gandrīz 400 cilvēku. Trešdien notiks Jelgavas Latviešu biedrības valdes sēde, tad arī kļūs zināma saziedotā summa.
Uz Birutas galdiņa īpatnēji bija degusi svece – pati palikusi mazāka, bet tauku lāsteka izaugusi ar spici galā, gluži kā tornis.
