Vienā mirklī šie vārdi izskrēja cauri Dobelei, kas jau vairākas dienas bija krievu varā.
Vienā mirklī šie vārdi izskrēja cauri Dobelei, kas jau vairākas dienas bija krievu varā. Debesīs redzami sīki punktiņi, kas lēni met lokus, ap tiem aug melni mākonīši, pametot aiz sevis garas dūmu grīstis. Kad tās savienojas virs vietas Zemgales līdzenumā, kur jābūt Jelgavai, veidojas melns padebesis. Naktī izejam no Dobeles uz augstāka pakalna un redzam, ka visa tā puse deg sarkanās ugunīs, blāzma atmirdz debesīs. Deg Jelgava. Tas ir baisi. Tur dzīvo mana mamma, kas ir ar viņu?
Ar māti tikāmies vēlāk. Lūk, viņas stāsts.
Tai dienā saimniekoju mājās. Ieskrēja kāds dzelzceļnieks un teica: «Pamet Jelgavu, būs uzbrukums!» Kamēr es vēl apmulsumā domāju, ko ņemt, atskanēja gaisa trauksme, un tajā pašā brīdī ierējās lielgabali. Pa vidu smagi, dobji būkšķi, it kā sistu pa milzīgu, lielu katlu. Pametu iesākto somu un, paķērusi tikai vasaras mēteli, izskrēju uz ielas. Tā – pilna cilvēkiem, pajūgi, mašīnas nepārtraukti taurē. Neiedomājams jūklis. Redzu tikai pavērtas mutes, izbaiļu pilnas sejas. Visapkārt šauj, krīt bumbas, deg dažas ēkas, plīst stikli. Jātiek ārā no pilsētas. Vietām uzliesmo koka namu Jelgava. Nav neviena, kas dzēstu. Visus interesē tikai paša dzīvība. Tuvumā sprāgst bumba, mani gaisa vilnis sviež pret sienu, sāpīgi sasitos. Pāri man birst vēl neizbirušie stikli, lido atrautas koka šķēpeles. Ietinu galvu mētelī un streipuļoju uz stacijas pusi. Jātiek pāri gaisa tiltam, tad prom uz Vecsvirlauku – mežu klusumā. Vēlos izbēgt no kara. Jo tuvāk tiltam, jo bumbu sprādzieni biežāki. Kāds pie pašas auss sauc: «Tur neej, bumbo staciju!» Pārāk daudzi skrien man pretī. Daži velk ratiņus, nes saiņus, koferus. Kāds turpat man blakus novaidas, nosviež nesamos un noslīgst gar sienu, bruģis krāsojas sarkans. Neatceros, kā tiku līdz tiltam un uz tā. Tilta loki skan no metāla pieskārieniem, daži džinkstēdami aizlido gar pašu galvu. Paskatos uz stacijas pusi. Tās viens gals liesmās, turpat deg noliktavas, bet tas trakākais ugunsgrēks uz sliedēm. Deg vagoni, sprāgst munīcija, paceldama gaisos liesmojošu bumbu. Skraida cilvēki formās, daudzi baltā, svītrainā. Tas ir kā kino, kuram nevar noticēt, ja nebūtu īstenība. Tur lejā plosās karš! Vēlos apsēsties, lai notiek kas notikdams, tikai nedomāt, neredzēt! Bet nē, mans puika! Kā tad viņš bez manis? Nē! Saņēmusi spēkus, streipuļoju tālāk. Tikko esmu sasniegusi kāpnītes, lai kāptu lejā, sākas jauns uzlidojums. Ieveļos pie baznīciņas zem kokiem kādā bedrē, kas jau pilna cilvēkiem. Citi sāk kustēties. Pievienojos un gar meža kapiem pa laukmali cauri mežiem dodos uz sev pazīstamo pusi. Te zināma katra taka, varētu iet pat naktī, bet tagad viss savādi svešs. Mežā tāds klusums, kaut lokās zari, bet vēju nedzird. Neskan arī putnu balsis. Esmu pārāk apstulbusi, ka laimējies izrauties no šādas elles.
Naktī ievilkos pie māsas un, atkritusi uz ķeblīša, sāku nevaldāmi raudāt. Tikai tagad sāku apjēgt, kur esmu gājusi. Lēni atjēdzos no pārdzīvotā. Pagāja kāda nedēļa, kad uzdrošinājos aiziet uz Jelgavu, kur jau bija krievi. Gāju cerībā, ka zēns mani meklē, uztraucas. Mans pārsteigums bija briesmīgs. No tilta, skatoties uz pilsētu, vairs neredzēju baznīcu torņus, nebija arī koka māju, tās visas kā vienu bija aprijušas liesmas. Tikai vientuļi skursteņi kā traģēdijas liecinieki slējās augšup.Centrs bija nodedzis, saspridzināts. Tās mūra mājas, kas vēl izdegušas bija saglabājušās, uzspridzināja nedaudz vēlāk, kad uzņēma filmu «Tikšanās pie Elbas». Sakāra logos riepas, aizdedzināja un pēc tam saspridzināja, tā nopostot Jelgavu pilnīgi. Vēl vāļājās nenovākti nošautie zirgi, salauzti pajūgi, atlauzti koferi, izrakņāti mantu maišeļi. Kas nosviests, kas salauzts, saplēsts vai piegānīts. Ai, mana Jelgava, kāda tu biji kļuvusi! Bez namiem, bez cilvēkiem, ar krāsmatām un apdegušiem kokiem. Te vajadzēja būt mājiņai, kurā dzīvoju. Nekā. Tikai vietu pazinu pēc lielā skursteņa. Māja nodegusi tāpat kā apkārtējās. Ābele turējās tikai pie mizas. Man nebija palicis vairs nekā. Kur bija dārziņš, viss izvandīts, izrakņāts. Stūrī kaut kas kustējās. Domāju – mūsu trusis, bet, nē, tur centās paslēpties apdegusi meža pīle. Kā tā tur ieklīdusi? Ietinu kaut kādās lupatās, lai neredz, un gājām. Tā bija visa mana bagātība, ko iznesu no pilsētas, kuras vairs nav! To uguns pārvērtusi krāsmatās.
Vai tu, mana pilsēta, spēsi kā fenikss atdzimt?
