Saulainajā 1944. gada 27. jūlija dienā no Elejas puses zemā lidojumā pēkšņi virs stacijas parādījās krievu lidmašīnas.
Saulainajā 1944. gada 27. jūlija dienā no Elejas puses zemā lidojumā pēkšņi virs stacijas parādījās krievu lidmašīnas. Tas notika dažas minūtes pēc pulksten 14, kad sliežu ceļi bija maksimāli noslogoti – garš vagonu sastāvs ar Vidzemes un Latgales bēgļiem, vilciens ar ievainotajiem vācu cīnītājiem no austrumu frontes, vagoni ar dažādiem materiāliem, benzīna un eļļas cisternām, bet pats bīstamākais – munīcijas vilciens. Sākās visdrausmīgākā bumbu sprādzienu elle, kādu jebkad Jelgava piedzīvojusi.
Sliežu ceļu mezgls un stacija pēc bombardēšanas palika nelietojami līdz pat Otrā pasaules kara beigām.
Pavasarī Gunārs nosvinēja savu piecpadsmito dzimšanas dienu, bet vasarā jau kā izpalīgs devās darbā uz laukiem. Es biju divus gadus jaunāks, tādēļ noskumis paliku mājās. Mūsu abu tēvi strādāja uz dzelzceļa. Dzīvojām ēkā, kas atradās netālu no tagadējā Dzelzceļa muzeja. Tātad pavisam tuvu stacijai un sliežu ceļiem.
Beidzot pienāca 27. jūlijs – Gunārs atgriezās no laukiem. Varētu atkal turpināties mūsu kopējie pasākumi, ja vien… Vēl viss nebija izrunāts, kad pēkšņi atcerējos savu solījumu tēvam – salasīt ērkšķogas. Pusdienas laikā tēvs vienmēr pārnāca mājās, lai paēstu un tad atkal dotos atpakaļ uz netālo darba vietu. Jutos vainīgs, tādēļ skriešus devos ogu krūmu virzienā. Nekur tālu netiku, pretī nāca tēvs un māte. Solījos tūlīt pat kļūdu labot un ogas salasīt, bet tēvs teica: «Ja tu neizdarīji laikā, tad tagad…». Teikums palika nepabeigts. Tajā brīdī gandrīz virs galvas parādījās vairākas lidmašīnas. Tās lidoja tik zemu, ka skaidri varēja redzēt uz spārniem nevis pierastos kāškrustus, bet…sarkanās zvaigznes! Saucu: «Tēt, skaties!» Taču savu balsi vairs nedzirdēju – gaiss pildījās ar briesmīgu šņākoņu, bumbu kaucieniem. Drausmīgi grāvieni, sprādzieni saplūda kopīgā ellišķīgā troksnī. Likās, ka zeme paceļas un atkal atkrīt atpakaļ. Pēkšņi jutu, ka kāds neredzams spēks paceļ mani, kaut kur nes, pēc tam nomet tālāk uz grantēta celiņa un sāk grūstīt te uz vienu, te otru pusi. Kailie elkoņi un ceļgali noberzti līdz asinīm. Mēģināju piecelties. Tomēr neizdevās – smags sitiens pa muguru mani notrieca atpakaļ. Tas bija no jumta atrauts dakstiņš. Saucu pēc palīdzības. Taču savu balsi drausmīgajā troksnī nedzirdēju. Galvā bija tikai viena aizmiglota doma: pienākusi pastardiena, un visam ir beigas. Neskaidri atceros, ka piecēlos un skrēju, putekļos un dūmos neko neredzēdams, uz māju. Taču pāri lievenim netiku – lidmašīnas ložmetēja raidītās lodes spindzēdamas urbās dēļos, un es instinktīvi metos pa taciņu uz sakņu pagrabu, kas vēlāk izrādījās mūsu vienīgais glābējs no drošas bojāejas. Pagrabā jau bija māte, tēvs, Gunārs ar savu ģimeni – paldies Dievam – pagaidām visi sveiki un veseli.
Kad pirmās lidmašīnas, izmetušas savu nāvējošo kravu, pazuda tikpat ātri kā parādījušās, tūlīt sekoja jauna eskadriļa. Tā tas turpinājās vēl pāris reižu. Pagrabs burtiski drebēja, likās – tūlīt sabruks. Tomēr izturēja! Bombardēšana beidzās ap pulksten 16. Bet no pagraba iznākt nevarējām – munīcijas vilciens turpināja degt, nepārtraukti eksplodēja lādiņi. Tās bija moku pilnas stundas. Pret vakara pusi sprādzieni pierima. Iznākuši no sava uzticamā patvēruma, jutāmies bezgala nonīkuši, satriekti. Mūsu sejas bija pelēkas, dažiem mati nosirmojuši. Acīs jaušams izbīlis, vēl īsti neaptverama prieka sajūta, ka esam dzīvi. Visapkārt pagrabam rēgojās tumšas biedējošas bumbu un sprāgstošo lādiņu izrautas bedres. Māja ar visu iedzīvi pussagrauta. Sliedes izlocījušās kā fantastiskas čūskas. Vagoni izmētāti kā sērkociņu kastītes. Zem tiem nonāvēto un arī vēl dzīvu cilvēku ķermeņi, kas vietām dega tāpat kā vagonu koka daļas. Nepārtraukti skanēja ievainoto vaidi, palīgā saucieni. Dzīvi palikušie, iznirdami no dūmiem, atgādināja spokus. Ārprātīgās bailēs drebēja sirdis. Cilvēki, kuri ko līdzīgu savā mūžā nebija pieredzējuši, pēkšņi izskatījās novecojuši. Ja pirms uzlidojuma es nebūtu aizpļāpājies ar Gunāru un tādējādi aizkavējies ar ērkšķogu salasīšanu, tad tēvs atrastos vietā, kur tagad stacijas laukumā kūpēja aviobumbu izrautas bedres. Tas bija viņa ceļa maršruts no mājām uz darbu. Tātad – ar savu neizdarību šoreiz tētim izglābu dzīvību!
Dega stacijas ēka. Liesmas, piekļuvušas jumtam, no visām pusēm tuvojās mūsu bultai. Vēl brīdi tā stāvēja lepni, taču pēc brīža tā uzliesmoja un pazuda dūmos.
Degošā bulta it kā simbolizēja beigas mūsu ierastajai, mierīgajai dzīvei un sākumu trauksmainajām bēgļu gaitām.
