Gadsimta gaitā Latvijā ir gadījies pa lielākam krusas negaisam, kas nodarījuši laukiem ievērojamus zaudējumus.
Gadsimta gaitā Latvijā ir gadījies pa lielākam krusas negaisam, kas nodarījuši laukiem
ievērojamus zaudējumus.
Vispostošākais no šajā gadsimtā notikušajiem un laikrakstos aprakstītajiem krusas negaisiem 1935. gada 15. augusta ceturtdienā samilza virs Lielvircavas – viena no bagātākajiem mūsu Zemgales pagastiem. Jelgavā iznākušais laikraksts «Zemgales Balss», to aprakstot, atzīmēja, ka šās stihijas pārsteigta ganu meitene tikusi ievietota slimnīcā un arī vairākiem citiem lielvircaviešiem bijušas pārsistas galvas. Taču visiespaidīgākais ir avīzē minētais skaitlis par zemnieku saimniecībās nodarītajiem zaudējumiem. Pēc pagasta valdes aprēķiniem, summa sastādījusi Ls 644 203 (tātad pārsniegusi pusmiljonu latu!).
Lielvircaviešu dramatiskie negaisa sagaidīšanas pārdzīvojumi «Zemgales balsī» aprakstīti šādi:
– «Todien Lielvircavā jau no rīta varēja just, ka būs atkal lietus. Bija sutīgs, un cilvēkiem, lauku darbus strādājot, sviedri lija aumaļām. Pēcpusdienā gar apvārsni dienvidu pusē sāka celties tumšs mākonis un dunēt pērkons. Drīz atsevišķus rībienus vairs nevarēja izšķirt, bet visa pamale dunēja vienā troksnī, kamēr pārējā debess bija skaidra. Pūta vidēji spēcīgs ziemeļu vējš, un draudošais negaisa mākonis it kā pamazām virzījās dienvidaustrumu virzienā gar leišu robežu prom. Bija cerība, ka tas aizies garām. Tad šis mākonis kļuva tumšāks un pamazām cēlās augšā, turklāt tas sāka virzīties šurp – uz ziemeļiem – pretēji apakšējos gaisa slāņos pieaugošajam ziemeļvējam.
Bija interesanti vērot, kā pilnīgi skaidrās debesīs sāka rasties mākoņu kalni, kuri pievienojās pretī nākošajam negaisam. Tur notika karsto un auksto gaisa masu sastapšanās, kas arī veidoja šausmīgo negaisu. Diena kļuva vēl tumšāka, un pērkona grāvieni – arvien draudošāki. Arī visu dzīvo radību pārņēma it kā baiga nojauta. Mākonis sāka piezemēties. Viens negaisa atzars sasniedza Lielvircavas muižu. No mūsu mājām to puskilometra attālumā vairs nevarēja redzēt – skatu aizsedza nevis lietus, bet ūdens gāziens. Nopriecājāmies, ka negaiss mūs varbūt neķers, bet tad, paskatoties pa logu, ieraudzījām, ka otrs negaisa atzars virzās mums virsū, un tūlīt bija arī klāt. Iestājās pilnīga tumsa kā naktī. Sāka gāzt lietus, pavadīts no šausmīgas vētras, kādu vispār nevar iedomāties tas, kas pats to nav jutis. Ēka trīcēja visos pamatos, un katru brīdi likās, ka tā izjuks. Pēkšņi ieskanējās asi sitieni, it kā kas lūztu. Pirmās domas bija: nu jumts iet pa gaisu. Tādi pat sitieni atskanēja arī pa loga rūtīm, un acumirklī tās izbira. Nu sapratām, kas slēpjas mākonī – krusa. Ledus gabali ar stikliem brīvi sitās istabā, tā drīz pieplūda ar ūdeni. Tas sūcās arī caur griestiem un apmetumu, jo arī jumts bija dabūjis savu tiesu. Vienu izsisto logu aizspiedām ar salmu maisu, kas, par laimi, atradās istabā. Negaisam drusku rimstoties, izskrēju aiztaisīt vētras atrautās šķūņa durvis. Visa zeme bija nosēta ar krusas graudiem divu dūru un pat ķieģeļa lielumā. Nosverot tie izrādījās 500 – 800 gramu un pat vienu kilogramu smagi.(«Grūti noticēt, bet tā bija» – citā raksta vietā apstiprina «Zemgales Balss» korespondents). Negaiss turpinājās kādas piecpadsmit minūtes. Pēc tam tikai atklājās īstā šausmu aina, kur gribot negribot asaras spiedās acīs. Un raudāja daudzi. Visa labība bija nopļauta, sakapāta, sasista zemē. Cukurbiešu laukā pāri palikuši tikai lapu kāti, kartupeļu laksti nocirsti, un paši kartupeļi izsisti ārā no zemes. Jumti ielauzti, dakstiņi pārdauzīti un aizdzīti no jumta prom, logi izsisti, pat skārda jumtiem tikuši caurumi….» Tādi bija vērojumi un pārdzīvojumi vienā no 143 zemnieku saimniecībām( pagastā kopā bija 200 zemnieku saimniecību), kuras cieta lielajā dabas katastrofā. Detalizētāk izklāstot, – 27 saimniecībās krusa iznīcināja visu ražu, 25 saimniecībās – par 90 procentiem, 18 – par 70 procentiem utt. Pie saimniecībām, kuru zaudējumi pārsniedz desmit tūkstošus latu, minēta Audruves, Mācītājmuiža, Kaņepi, Vidzemnieki, Lejas Gelbji u.c.
Pēc 64 gadiem ar atjaunotās Lielvircavas luterāņu baznīcas draudzes sekretāres Lūcijas Pumpišas kundzes palīdzību izdevās sastapt pastāvīgo lielvircavieti – lielā krusas negaisa aculiecinieku, lauksaimnieku – Imantu Bolmani. Viņam 1935. gadā bija tikai seši gadi. Tomēr šis bērnības pārdzīvojums ir palicis atmiņā. Bolmaņa kungs gan neapstiprināja, ka «Pārstrautu» mājās toreiz tiešām krituši kilogramīgi ķieģeļa lieluma krusas graudi, tomēr vistas olas lielumā tie bijuši gan. Arī abi logi mājas dienvidu galā palika bez rūtīm, kāds milzu spēks kaimiņu saimniecības šķūnim nocēla jumtu un turpat blakus nolika to zemē. Protams, zemniekiem nodarītie zaudējumi bijuši lieli. Tomēr Bolmaņa kungs noliedz, ka tās rezultātā vecātēva «Pārstrauti» vai kāda cita no kaimiņu jaunsaimniecībām būtu izputējusi. Visas tās noturējušās līdz pat kolhozu laikam. Vecaistēvs Krišjānis Krūms saimniekojis, arvien domājot par priekšdienām. Labība viņam vienmēr turējusies ar gada rezervi, arī nevienu no četrām slaucamajām govīm lopbarības trūkuma dēļ nav vajadzējis pārdot. No vecātēva stāstiem dabas apstākļu ziņā zemniekiem vissmagākais esot bijis slapjais 1928. gads, bet no tā, ko pašam iznācis pieredzēt, lielvircaviešiem nekas postošāks par aprakstīto krusas negaisu tomēr nav bijis.
