Kopš 10. jūlijā kārtējo reizi ir saasinājušās Taivānas un Ķīnas attiecības.
Kopš 10. jūlijā kārtējo reizi ir saasinājušās Taivānas un Ķīnas attiecības. Šoreiz – pēc Taivānas prezidenta paziņojuma, ka turpmākie kontakti starp Ķīnu un Taivānu tiks apzīmēti kā «divu valstu attiecības» vai arī kā «īpašas attiecības starp valstīm».
Ķīnas un Taivānas attiecībās kopš Mao nākšanas pie varas un viņa ideoloģiskā pretinieka Tšianga Kaišeka bēgšanas uz salu, dibinot tur Taivānu un savu režīmu, bijuši neskaitāmi saspīlējumi un militāri un diplomātiski mēģinājumi tos «izlīdzināt», kas līdz šim gan nonākuši strupceļā. Tāds pats liktenis piemeklējis slēptākos un atklātākos diplomātu centienus salaulāt abas nesamierināmās puses – Ķīnas Tautas Republiku un Ķīnas Republiku (Taivānu).
Atkarībā no tā brīža ģeopolitiskajām interesēm līdz šim notikusi ASV spēle ar Taivānas atzīšanu un neatzīšanu. Piecdesmitajos gados starp ASV un Taivānu tika noslēgts starpvalstu drošības sadarbības līgums, septiņdesmitajos ASV, spiežot «roku» ĶTR, anulēja iepriekš parakstīto līgumu, bet 1999. gada jūlija beigās ASV prezidents B.Klintons telefonsarunā Ķīnas prezidentam Dzaņam Dzeminam apliecināja, ka Vašingtona nu jau atbalsta izteikti «vienas Ķīnas» politiku. Rezultātā Taivānai tiek uzspiestas upurjēra funkcijas, kam lemts normalizēt attiecības starp ASV un Ķīnu.
Pēdējo gadu saspīlētās attiecības starp ASV un Ķīnu vēl vairāk saasināja amerikāņu pārliecība, ka ķīnieši ir izspiegojuši viņu atomieroču noslēpumus, bet nesenā pagātnē tām par labu nenāca Kosovas karš un ķīniešu vēstniecības sabombardēšana Belgradā. Šajā saelektrizētajā gaisotnē Taivānas prezidents Lī Denhuejs cerēja atgūt amerikāņu labvēlību pret neatkarības iegūšanu no lielā cietzemes kaimiņa, no kura «komunistiskās elpas» šķir tikai nieka divi kilometri. 1996. gada martā, kad Taivānā notika pirmās demokrātiskās prezidenta vēlēšanas, Ķīna tās mēģināja ietekmēt ar militāriem manevriem, taču toreiz iejaucās Klintons, nosūtot uz šo reģionu divus ASV lidmašīnu bāzes kuģus un tādējādi atvēsinot sakarsušos Ķīnas komunistu prātus.
Jūlijā līdz Taivānas neatkarības pasludināšanai bija palicis «pavisam maz». Taivānas prezidents paziņoja, ka vienas Ķīnas politika Taibejai ir nepieņemama. Pirms šā paziņojuma bijuši arī citi mazāk Pekinas līderu nervus kutinoši. Piemēram, uzturoties vizītē Paragvajā, Denhuejs atļāvās retoriski vaicāt «Kāda jēga būt lielam?», lai pēc tam neviltotā sirsnībā pats atbildētu «Ķīna vienkārši ir stulba… ».
Uzsākot demokratizācijas kursu, kas neizbēgami saistītos ar jebkādu saišu saraušanu ar oficiālo Pekinu, Lī Denhuejs cerēja uz demokrātijas citadeles – ASV – politisko atbalstu. Tomēr šobrīd Taivānas prezidenta «provokatīvos» izteicienus saista ne tikai ar «mazās Ķīnas» neatkarību, bet arī ar viņa prezidentūras termiņa beigām. Iespējams, ka tādā veidā Taivānas prezidents norāda politisko kursu savam pēcnācējam (lielākā daļa Taivānas iedzīvotāju ir par neatkarības iegūšanu ne tikai «de facto», bet arī «de jure»). Nojaušot «mazā» kaimiņa nodomus, Ķīnas presē izskanējuši Dzaņa Dzemina brīdinošie izteikumi, ka ārvalstīm nebūtu vēlams iejaukties Ķīnas atkalapvienošanās jautājumā, piebilstot, ka ASV gan esot cilvēki, kas neizlaižot nevienu izdevību Taivānā atbalstīt neatkarības centienus. Šie Dzaņa Dzemina vārdi tikai papildināja Ķīnas militāristu jau iepriekš karavīriskā vienkāršībā (kas nepazīst vēlējuma izteiksmi) izteiktos draudus: «Mums nu ir neitronu bumba, un mēs uzbruksim Taivānai, lai «aizstāvētu valsts politiku»».
Tomēr diez vai ASV vēlas šobrīd nostiprināt labākās politiskās sistēmas – demokrātijas – asnus Taivānā. Meklējot izdevīgāko pozīciju, tā paziņo par «vienas Ķīnas» politikas atbalstīšanu, tajā pašā laikā balansējot starp rituālo protestu pret cilvēktiesību pārkāpumiem un Ķīnas iesaistīšanu «konstruktīvās stratēģiskās partnerattiecībās XXI gadsimtā». Vēl pirms ASV prezidenta telefonsarunas ar Ķīnas prezidentu Taivānas presē pavīdēja baumas, ka ASV gatavojoties ierobežot gan ieroču un militārās tehnikas pārdošanu Taivānai, gan arī neoficiālos kontaktus. Politiskās izolētības žņaugi, no kuriem Taivāna gadiem mēģinājusi izslīdēt (1971. gadā tā pazaudēja vietu ANO, bet 1979. gadā ASV pārtrauca diplomātiskās attiecības, tomēr 29 valstis atzīst Taivānas neatkarību), ekonomiski pagaidām nav ietekmējusi tās augšupeju, kas attīstījusies arī uz milzīgā kaimiņa «neapsviedības» rēķina. Septiņdesmitajos gados, kad Ķīna atvēra savas robežas, tās lētais darbaspēks sāka pievilkt jaunāko tehnoloģiju ražotājus. Nesteidzoties pievienoties savu militāristu draudiem, Dzaņs Dzemins šajā starplaikā, iespējams, domāja par Taivānu, kas ar saviem 30 miljardiem dolāru kļuvusi par vienu no lielākajiem investoriem Ķīnā. Taivāna samērā veiksmīgi ir pārcietusi Āzijas krīzi, un tai vēl aizvien ir 97 miljardus dolāru liela valūtas rezerve, kas ir trešā lielākā pasaulē, kamēr Ķīna vēl atrodas brīvā tirgus priekšnamā. 1998. gadā jaunais Ķīnas premjerministrs Zu Ronji paziņoja, ka nākamo triju gadu laikā tiks uzsākta daļējā privatizācijas programma. Tomēr, pastiprinoties ekonomiskajām grūtībām Ķīnā, reģioni no Pekinas saņēma norādījumu apturēt privatizācijas procesu. 1999. gada aprīlī, kad ASV tika izskatīta Ķīnas tirgus tālākā paplašināšanās, Ķīnas premjerministrs nonāca partijas biedru nežēlastībā. Sevišķi mēnesi vēlāk, kad sākās NATO uzlidojumi Belgradai.
Ķīna, kurā mīt aptuveni piektā daļa planētas iedzīvotāju, un Taivāna, kur dzīvo gandrīz 22 miljoni, «vēso attiecību» gadu desmitos uzkrājusi militāro potenciālu, kas proporcionāli saglabājis tādu pašu proporciju, kāda ir iedzīvotāju resursos. Vienīgā atšķirība, ka ekonomiski daudz spēcīgākajai Taivānai militārā tehnika nav «apaugusi ar sirmu bārdu», bet viena daļa Ķīnas armijas aprīkojuma vēl atceras vecos, labos laikus. Taču Klintona pamudinājuma paēnā saglabāt mieru un uzsākt dialogu starp Pekinu un Taibeju notiek abu pušu mobilizācija un kara kuģu un lidmašīnu mācību manevri. Līdzīgi manevri, kuros tiks demonstrētas politiskās, ekonomiskās, starptautiskās ietekmes, Ķīnas un Taivānas attiecībās turpināsies, un cerības uz stabilitāti šajā reģionā ir pāragras.
Ķīna TAIVĀNA
Karavīri 2 820 000 376 000
Kaujas tanki 8800 719
Zemūdenes 63 4
Lielie karakuģi 53 36
Kaujas
lidmašīnas 3566 529
Atomraķetes 125
