Kopš pagājušās vasaras Latvijas vieglatlētu skati it bieži vērsti uz tuvāko ziemeļu kaimiņu igauņu pierobežas pilsētu Valgu.
Kopš pagājušās vasaras Latvijas vieglatlētu skati it bieži vērsti uz tuvāko ziemeļu kaimiņu igauņu pierobežas pilsētu Valgu.
Latvijas pilsēta Valka, 1919. gadā sadalījās latviešu Valkā un igauņu Valgā. Valgas pusē palika neviens vien «letiņš». Arī pirms 1. pasaules kara Rīgā pazīstamais svarcelšanas meistars Alfreds Neilands (vai Neulands). Spēka vīrs alka rekordus «sist» un medaļas gūt. Igauņi jau 1920. gadā piedalījās Olimpiskajās spēlēs, bet latviešiem nācās vēl četrus gadus gaidīt…
Alfreds Neilands kļuva par pirmo Igaunijas olimpisko čempionu – un mūžīgi tika ierakstīts ziemeļkaimiņu sporta vēsturē kā īstens «estiņš», bet līdzšinējie latviešu sporta vēsturnieki nav uzsvēruši šā izcilā sportista nacionālo piederību.
Sports 20. – 30. gados vairāk attīstījās Latvijā, vietējā aizsargu pulka sporta kluba laukumā, kurš pēckara gados tika pilnveidots un kur 60. gadu sākumā notika Latvijas lauku sporta spēles. Tad «estiņi» savā pusē uzcēla tolaik moderno gumijas bitumena seguma laukumu, kurš pēc tam pārtapa šosejas asfaltā.
Kaimiņu brīvvalstī ar prezidenta Lenarta Meri atbalstu ķērās pie mūsdienīgas būves. Tā, lūk, Valgā pērnvasar vārtus vēra pats jaunākais un modernākais stadions Baltijā, kam ir savdabīgs tribīņu projekts ar visām ērtībām un labierīcībām, Latvijā reklamētos Gustava Berga podus tualetē ieskaitot. Stadions, kurā labprāt startētu ikviena lielāka sporta zvaigzne, ja vien, kā bilda Valgas sporta vadītāji, būtu iespēja šīm zvaigznēm balvās sniegt dolārus. Pērn, stadionu atklājot, tā esot bijis, tāpēc arī Dienvidāfrikas, Austrālijas un Somijas karogu krāsās tērptie startējuši. Šogad piedalījās tikai pašmāju sportisti un ciemiņi no Latvijas, kaut arī nelielas, komercaploksnītes tomēr bija. Nedaudz par stadiona saimniecību: pieder pilsētas valdei, kura algo direktora, sporta instruktora un divu strādnieku darbu, bet par apsardzi rūpējas vietējā policija.
Šogad sporta balvu izcīņā Latvijas dalībnieku vidū izcēlās arī jelgavnieks astoņpadsmitgadīgais Viktors Bisters, apsteidzot kaimiņzemes sportistus. Viņš augstlēkšanas sektorā pārlēca personīgo rekordaugstumu –
2,08 m, bet trešajā mēģinājumā bija tuvu panākumam – 2,11 m, taču brīdī, kad igauņu līdzjutēji jau sāka aplaudēt, viegli ar papēdi skartā latiņa pašūpojās un nokrita. Igauņu sporta radioziņās sacīja, ka negaidīti uzvarējis mazzināms sportists no Latvijas.
Braucot mājup, atcerējos jau zināmo, ka šajā rudenī vieglatlētu ziemas pamatam – hallei – durvis aizvērtas, bet latu dzīvības atgriešanai nav un nebūs. Neviļus, nedaudz pārfrazējot, nāk prātā pagājušajā gadsimtā jaunlatviešu teiktais: «Kad pienāks jelgavniekiem tie laiki…»
Žēl, ka šodien mūsu sporta līderi ir aktieri, kas it atzinīgi vērtēti tikai uz citpilsētu un citzemju skatuvēm.
