Students nekad nav bijis bagāts, bet pārtikušam viņam palīdz būt gribasspēks, vēlēšanās un izveicība visu sakārtot tā, lai laika pietiktu visam – mācībām, sportam, atpūtai, darbam, dzīvošanai un pat ceļošanai.
Students nekad nav bijis bagāts, bet pārtikušam viņam palīdz būt gribasspēks, vēlēšanās un izveicība visu sakārtot tā, lai laika pietiktu visam – mācībām, sportam, atpūtai, darbam, dzīvošanai un pat ceļošanai. jaunieši ir interesanti, un dažbrīd viņu lielo enerģiju var tikai apbrīnot. Pie augstskolas mācību iestāžu durvīm nereti varam redzēt pieripojam lepnu autiņu, no kura ārā izkāpj vienkāršs studentiņš ar mapi padusē, un tad nu garāmgājēji brīnās: «Saka, ka studentiem grūta dzīve, bet, re, kā šie – laiž ar tādiem autiņiem, gan jau kāda bagāta papucīša kārtējais dāvinājums.» Taču bieži vien tas nav nekāds dāvinājums, bet gan pašu jauniešu vairāku mēnešu cītīga darba rezultāts. Un neba šis prieks tik viegli nācis, kā no malas izskatās. Nupat kā no triju mēnešu ilga darba Norvēģijā atgriezušies LLU studenti – Iveta un Jānis. Viņiem darbs ārzemēs nesis daudz pozitīvu un arī negatīvu emociju.
Norvēģijā labi, bet Latvijā labāk
Iveta un Jānis ir LLU studenti. Viņi ir arī tuvi draugi, dzīvo kopīgā studentu istabiņā un jau pagājušajā gadā stingri bija nolēmuši braukt peļņā uz ārzemēm. Iveta bija cītīga studente un jau pirms došanās ceļā, lai nesakrātos pārāk daudz parādu, universitātē nokārtoja vairākas ieskaites uz priekšu, tagad, kad ir atgriezusies, viņa steidz paveikt iekavēto un pielikt punktu trešajam kursam (Iveta studē lietišķo mājturību). Ar Jāni ir nedaudz citādi – viņš izvēlējās universitātē akadēmisko atvaļinājumu un mācības turpinās nākamgad meža izstrādes specialitātes 2. kursā.
Strādniekus izvēlas saimnieks
Pagājušā gada septembrī jaunieši devās pieteikties firmā «ATLANTIS», kas nodarbojas ar studentu iekārtošanu darbā ārzemēs. Viņiem piedāvāja darbu aprīlī. Tobrīd vēl nebija ne jausmas, kur un kas būs jādara. Visus studentu pieteikumus firma sūtīja uz ārzemēm. No tiem savukārt saimnieki izvēlējās savam darbam piemērotākās studentu grupas. Piecu cilvēku sastāvu no LLU, kuru vidū bija arī Iveta un Jānis, izvēlējās norvēģis Kore Vīgs, kura saimniecība ir otra lielākā Norvēģijā. Tā galvenokārt nodarbojas ar gurķu, tomātu, kāpostu un puķu audzēšanu, kā arī to stādu realizēšanu. Uzzinājuši saimniecību, kurā būs jāstrādā, jaunieši sāka interesēties, vai kāds jelgavnieks jau iepriekš pie šā saimnieka nav kalpojis :
– Tikāmies ar studentiem, kas tur jau bija strādājuši, un viņi mums pastāstīja, kāds ir saimnieks, kādi darbi, iespējams, tur būs jāstrādā. Viņi arī ieteica, ar ko un kā labāk aizkļūt līdz attiecīgajai vietai, – stāsta Iveta.
Jānis atzīstas, ka viņu visvairāk biedējusi valodas problēma, jo saimnieks nesaprot ne latviski ne krieviski un dabiski, ka jārunā bija angliski. Savukārt Ivetu nedaudz uztrauca saprašanās ar saimnieka meitu, kas pēc dzirdētā esot ļoti stingra un uzstājīga. Iepriekšējie studenti mierināja, ka vasaras mēnešos strādājošajiem būšot vieglāks darbs.
Ceļš līdz saimniecībai
Galvenais – ceļā neko neaizmirst. Iveta stāsta, ka līdzi bija ņēmuši dažādus konservus, cietās desas, labi daudz sauso zupu, maizi, ko Norvēģijā glabāja ledusskapī. Mēnesim pietika arī līdzpaņemto griķu un putraimu, sojas produktu un «biezā slānī» rīsu:
– Pēdējo mēnesi ēdām tikai rīsus. Tie jau bija tā apnikuši, īpaši, kad Iveta vēl prasīja, ko šovakar ēdīsim – rīsus vai… rīsus? – atceras Jānis.
Sakravājuši ceļasomas, 30. martā jaunieši devās uz Rīgas ostu, no kurienes ar prāmi tālāk uz Stokholmu. Tad ar autobusu astoņas stundas viņi brauca līdz Oslo. Nakti jauniešiem vajadzēja pārlaist turpat autoostā uz krēsliem. Jau otrā rītā ar ātrvilcienu viņi devās tālāk, jo saimniecība atradās Norvēģijas pašos dienvidos – Brinē (Bryne).
– Pirmo reizi mūžā bija ļoti bail braukt ar vilcienu. Tas drāzās mežonīgā ātrumā pa kalniem lejā, augšā, cauri tuneļiem, gar aizām. Viss ņirbēja gar acīm – gaisma, tumsa. Ausis krita ciet, bet tik skaistus dabas skatus, sniegotas kalnu virsotnes, neiedomājami daudz akmeņu, šauru, šauru celiņu nekad nekur nebiju redzējusi, – aizrautīgi stāsta Iveta.
Pēc astoņu stundu ilga brauciena jauniešiem vajadzēja piezvanīt saimniekam un informēt viņu par savu ierašanos.
Viņiem pakaļ atbrauca pats saimnieks, aizveda un tajā pašā vakarā jau parādīja visu savu saimniecību un izstāstīja, kādi darbi rīt būs darāmi. Vēl pēdējās savas darba dienas strādāja seši puiši no Latvijas Medicīnas akadēmijas, kas jelgavniekus brīdināja, ko labāk nedarīt, ko darīt un kā neiekulties nepatikšanās.
Saimniecības viesstrādnieki mitinājās vairākos vagoniņos, kas sabīdīti kopā un izveidoti kā viens ar garu, šauru koridoru vidū. Viņi dzīvoja istabiņā pa diviem, kurā atradās divstāvīga gulta, galds un skapis. Virtuve visiem bija kopīga:
– Tā bija lielākā problēma, jo gandrīz 20 cilvēkiem bija tikai viena elektriskā plīts. Būtu zinājuši, līdzi būtu ņēmuši arī traukus un pannu, jo arī tā bija liela problēma, – atceras Jānis.
Saimniecības lepnums – tomāti
Darbs sākās jau otrā rītā pulksten 7, un jāstrādā bija līdz astoņiem vakarā ar vienu stundas un pusstundas pārtraukumu dienā. Pārtraukumos bija jāpaspēj aizskriet uz istabu, pagatavot pusdienas, paēst un ne minūti nenokavēt darbā. Visus darbus mācīja saimnieks:
– Man paveicās. Kā mani pielika siltumnīcās pie tomātu kopšanas, tā arī visus trīs mēnešus tur nostrādāju, – stāsta Iveta un, rādīdama fotogrāfijas, turpina – Jānis vairāk bija universāls strādnieks, viņš darīja dažādus darbus – kas katru brīdi bija darāmi.
Korem Vīgam piederēja 22 siltumnīcas, kas katra bija numurēta. To kopējā platība pārsniedza 3 ha. Iveta strādāja 21. siltumnīcā, kur aug tomāti. Tos saimnieks uzskatīja par savu pamatnodarbošanos un saimniecības lepnumu. Sākumā liels pārsteigums bijis tas, ka siltumnīcā nav ne grama zemes, bet tomāti aug akmens vatē. Pa zemi gāja metāla caurules, kurās plūda sasilis ūdens, un tādā veidā paralēli apsildīja siltumnīcas. Caurules bija paredzētas arī kā sliedes speciāliem ratiem, kas ir kā pārvietošanās līdzeklis strādniekam, lai nav jāiet kājām. Viens no Ivetas darbiem bija ar speciāliem klipšiem piestiprināt tomāta galotni pie diega ( darba nosaukums – «make together»). Tāpat tomātiem vajadzējis izkniebt «padusītes». Kad tomāti bija jau paaugušies, tiem bija jānorauj apakšējās lapas. Iknedēļas katram tomātam bija jānoplūc trīs apakšējās lapas, lai beigās stādam paliktu tikai 20 lapu no augšas. Iveta stāsta, ka tomāti bijuši apmēram 30 m (!)gari, pamatā tie siltumnīcā vijās horizontāli un tikai pašas galotnes slējās augstumā. Ja raža bija laba, no viena tomāta stāda bija iespējams iegūt 30 līdz 35 kg. Tomāti norvēģu siltumnīcās ražo līdz oktobrim:
– Tiem bija ļoti smagi ķekari. Lai tomāti nenolūztu, likām speciālus turētājus. Katram stādam klāt bija pievienota caurulīte, pa kuru tie saņēma ūdeni jau kopā ar mēslojumu. Redzējām speciālas mucas, kurās tika gāzti iekšā veseli maisi mēslojuma un kopā ar ūdeni piegādāti tomātiem, – tā Iveta.
Ja kļuva par karstu, siltumnīcā ieslēdzās smidzinātājs un sāka līt sīks lietutiņš. Tas neļāva apvīst stādu lapām un žūt arī augļiem. Ivetas darba pienākumos ietilpa arī tomātu ziedu skaitīšana. Stādam nedrīkstēja būt vairāk par septiņiem ziediem. Pārējie bija jānorauj. Tāpat vēl nekad nedarīts darbs bijis slimību meklēšana: strādniekam rūpīgi jāapskata katrs tomāts, slimības vieta jāizgriež un brūce jādezinficē.
Kad raža ir ienākusies, tomāti tiek vākti kastēs un fasēti speciālos iepakojumos. 250 g iepakojums, kurā ir ne vairāk kā divi lieli tomāti Norvēģijas veikalos nopērkami par aptuveni Ls 1,50.
Tomātus saimniecība transportē pēc pieprasījuma uz tālākām vietām, bet lielākā daļa pastāvīgo klientu brauc paši pakaļ.
Norvēģi ciena sevi un godā citus
Norvēģijā jauniešus visvairāk pārsteidzis cilvēku godīgums un savstarpējā uzticēšanās. Dīvaini esot licies, ka, izkāpjot no automašīnas, no aizdedzes netiekot izņemta aizdedzes atslēga. Arī saimnieks saviem strādniekiem ļoti uzticējies un pašiem savus paveiktos darbus licis ievadīt datorā. Pēc šiem datiem tika aprēķinātas algas. Nauda tika maksāta reizi mēnesī un, ja darīja visu, ko saimnieks lika, vidējā peļņa iznāca ap Ls 800 mēnesī.
– Lielu daļu produktu nepirkām veikalā, bet ceļmalās. Braucam un ceļa malā redzam – stāv galdiņš ar, piemēram, olām. Braucam klāt, bet neviena cilvēka neredzam. Izrādās, ka Norvēģijā ļaudis ļoti uzticas viens otram. Kas vēlas nopirkt olas, iemet naudiņu kastītē, kas stāv turpat blakus, paņem pirkumu un dodas prom. Pārdevējs dienas beigās atnāk un to savāc. Tāpat ir ar citiem lauksaimniecības produktiem, – stāsta Jānis.
Lielu piekarināmo atslēgu siltumnīcām un suņu Kores Vīga sētā nekad nav bijis, jo neesot zagļu.
Visskaistākā Norvēģijā ir daba
Kas bijuši Norvēģijā, var iedomāties, ar kādu sajūsmu un prieku par tās dabu stāstīja Iveta un Jānis. Bet tiem, kas tur nav bijuši, viņi noteikti iesaka uz turieni aizbraukt:
– Norvēģija ir akmeņu zeme. Kā pie mums kombains kuļ graudus, tā tur speciāls kombains vāc akmeņus. Pie mums ir atkritumu izgāztuves, bet tur – akmeņu izgāztuves, – stāsta Iveta.
Aizkustinoši skaisti Norvēģijā esot ūdenskritumi un kalni ar sniegotām virsotnēm. Tiesa, vasaras tur esot lietainas un vēsas, arī šovasar, kad Latvijā vasara bijusi ļoti karsta, Norvēģijā vidējā temperatūra bijusi ap +18 grādiem. Norvēģija gan izskatījusies stipri pelēcīgāka nekā Latvija.
Apbrīnas vērta bija zivju pilsēta Egersunda, īpaši tajā laikā, kad bija zivju svētki:
– Visa pilsēta smaržoja pēc zivīm, un katrs ar tām mielojās. Garāmgājēji varēja pataustīt un paglaudīt dzīvu vali. Pagaršojām arī norvēģu iecienīto ēdienu, kas līdzīgs latviešiem pazīstamajam bubertam, – tā Jānis.
Jaunieši ne mirkli nenožēlo par šīs vasaras baudu – darbu un atpūtu ārzemēs, vēl jo vairāk, ka viņi turp devās ar sev zināmu mērķi. Jānis uzsver, ka viņš braucis peļņā, nevis atpūsties. Saimnieks viņiem deva iespēju nopelnīt, bet Jānis ar Ivetu viņā viesa uzticību un labu priekšstatu par Latviju. Kore Vīgs «letiņus» nebūt negribēja laist prom un teicās atkal drīz sūtīt uzaicinājumu paciemoties un pastrādāt.
