Kā nelūgts viesis 16. – 18. gadsimtā hercogisti vairākkārtīgi «pārstaigāja» mēris, aiznesdams sev līdzi daudzas ļaužu dzīvības.
Kā nelūgts viesis 16. – 18. gadsimtā hercogisti vairākkārtīgi «pārstaigāja» mēris, aiznesdams sev līdzi daudzas ļaužu dzīvības. Smagajos kara gados pat «Kurzemes princeses cietušas badu», rakstīja laikabiedri.
Ziemeļu karā (1700 – 1721) par ietekmi pie Baltijas jūras cīnījās divas lielvaras – Zviedrija un Krievija. Latvijas teritorijā notika divas lielākās militārās sadursmes Ziemeļu karā – Spilves un Mūrmuižas kaujas. 1701. gada 9. jūlijā pie Rīgas Spilves pļavās Kārļa XII vadībā zviedri sakāva Krievijas sabiedroto Sakšu armiju. 1705. gada jūlijā zviedru karaspēks, kura virspavēlnieks bija grāfs Adams Ludvigs fon Levenhaupts pie Mūrmuižas sastapās ar krievu karapulku, kuru tolaik komandēja ģenerālfeldmaršals Boriss Šeremetjevs. Viņš jau bija guvis panākumus cīņās ar zviedriem Vidzemē un Igaunijā. Cik zināms, Levenhaupta karaspēks bija ievērojami mazāks par Šeremetjeva vadītajiem spēkiem. Kaujā piedalījās no 19 līdz 27 tūkstošiem vīru. Vēstures avotos parasti min, ka zviedri bijuši 7 000, bet par Šeremetjeva vīru skaitlisko daudzumu avotos ziņas ir visai pretrunīgas. Visbiežāk min faktu, ka Šeremetjeva karapulkā bija 20 000 vīru. Šo ziņu apstiprina arī hronists K.Kelhs, bet savukārt citi vēsturnieki atzīmē, ka Šeremetjeva vadībā cīnījās 12 000 karavīru. Pateicoties veiksmīgi izvēlētajām pozīcijām Svētes upes krastos pie Mūrmuižas un kaujas prasmei, uzvaru kaujā guva Levenhaupts, uz laiku padzenot krievus no Kurzemes. Mūrmuižas kauja Ziemeļu kara vēsturē bija pati smagākā un asiņainākā. Abas armijas cieta lielus dzīvā spēka zaudējumus.
Par kritušajiem Mūrmuižas kaujā vēstures avotos ziņas ir visai pretrunīgas. Domājams, ka krievu armija zaudēja 6000 vīru. Arī zviedru zaudējumi bija visai ievērojami – 900 kritušo un 1000 ievainoto. Kritušo vidū bija arī zviedru pulkvedis G.Horns, kurš vadīja kavalēriju. Kaujās cirstās brūces bija smagas. Levenhaupts nespēja vajāt atkāpjošos krievu spēkus, un, uzzinājis par jaunas krievu armijas tuvošanos, viņš atstāja zviedru garnizonus Jelgavā un Bauskā un atkāpās uz Rīgu. Pēc kaujas Levenhauptu paaugstināja par ģenerālleitnantu. Turpmāko Kurzemes un Zemgales hercogistes likteni ietekmēja zviedru armijas sagrāve Poltavas kaujā 1709. gada jūlijā. Par Mūrmuižas kauju stāsta senie dokumenti un hronikas. Tā, piemēram, Z.Fābera sarakstītajā Zviedrijas karaļa Kārļa XII dzīves aprakstā ir gravīra, kurā attēlota Mūrmuižas kauja. Kaujas epizode iemūžināta uz Rīgas zeltkaļa J.G.Ebena darinātās sudraba kannas, kuru meistaram pasūtīja izgatavot Rīgas tirgotāju biedrība. Saglabājies nostāsts, ka krievi atkāpjoties Svētes upē pie akmens tiltiņa iemetuši divas lādes ar zelta naudu. Kāda cita teika vēsta, ka liels naudas maiss piederējis zviedru ķēniņam. Buļļa ādas maisu ķēniņam gribējuši atņemt krievu dragūni. Redzēdams, ka krievi draudīgi tuvojas, zviedru ķēniņš iemetis naudas maisu dziļā bedrē. Krievu dragūni ar ķekšiem gan mēģinājuši izvilkt maisu, bet tas nav izdevies. Bedre piepildījusies ar ūdeni, bet pa to laiku ķēniņš aizbēdzis. Mūrmuižas kaujas atcerei 1935. gadā Vilces pagastā pie vecā Mūrmuižas ceļa atklāja laukakmens pieminekli. Pieminekli izgatavoja pēc arhitekta P.Ārenda zīmētā meta. Uz pieminekļa vēl šodien labi salasāms uzraksts latviešu un zviedru valodā. Tas vēsta par 1705. gada jūlija kauju. Līdzekļus pieminekļa uzstādīšanai ziedoja Adama Ludviga Levenhaupta pēcnācēji Zviedrijā. Pēc Mūrmuižas kaujas Vilces, Blankenfeldes un Mūrmuižas zemnieki apkopa ievainotos un apglabāja kritušos, ar kuriem bija «nosēts» kaujas lauks. Bojā gājušos Levenhaupta karavīrus guldīja kalniņā Svētes upes kreisajā krastā pie «Vairogu» mājām. 1991. gada 3. oktobrī šajā vietā atklāja Zviedrijas karavīriem veltītu pieminekli. Atklāšanas dienā Vilces pagastā ieradās Zviedrijas vēstniecības lietu pagaidu pilnvarotais Larss Fredēns un Zviedrijas Kara arhīva arhivārs Bjorns Geherts. Tēlnieks Mārtiņš Zaurs pieminekli veidojis no Latvijas un Zviedrijas akmens kā krustu, kurš redzams no visām pusēm – pat skatoties no putna lidojuma. Vilces pagastā vēstures pieminekļi tiek kopti, saudzēti un godā celti, bet tikai dažas cilvēku mirstīgās atliekas prasa lielāku aprūpi, un tam nepieciešami līdzekļi, lai cīnītos ar Svētes upes palu nodarīto postu.
