Grūti laiki, nav naudas, nevaru atļauties to, ko gribētos… Šādas un līdzīgas frāzes dzirdam bieži. Ir cilvēki, kas uzskata, ka palīdzībai jānāk no malas: man ir grūti un mani jāatbalsta.
Grūti laiki, nav naudas, nevaru atļauties to, ko gribētos… Šādas un līdzīgas frāzes dzirdam bieži. Ir cilvēki, kas uzskata, ka palīdzībai jānāk no malas: man ir grūti un mani jāatbalsta. Citi prāto, ko varētu darīt, lai pašam ietu labāk.
Atbalstu var gaidīt no dažādiem labdarības fondiem, sadarbības partneriem ārzemēs, bet lauku ļaudis visbiežāk dodas uz savu pagasta Padomi. Šoreiz diskusijā piedāvājam iepazīt Līvbērzes un Zaļenieku pagastu dažādos viedokļus par tēmu «Neba no maizes cilvēks vien paēdis».
Līvbērzē domā ne tikai par izglītību
Līvbērzes pagasta Padomes priekšsēdētāja Nellija Empele atzīstas, ka viņu pagastā zaļā gaisma nav iedegta tikai izglītības jomai. Bērniem pagasta Padome palīdz arī daudzos citos veidos.
Sava veida stimuls mācīties pagasta bērniem ir centīgāko uzteikšana. Priekšsēdētāja stāsta, ka pie viņiem ir pieņemts olimpiāžu uzvarētājus apbalvot ar zināmu naudas prēmiju – ne jau materiālajam nodrošinājumam, bet pamudinājumam būt tikpat čaklam arī turpmāk. Pagasts organizē ekskursijas, kurās dodas bērni, kas sevi ir varējuši pierādīt kādā no mācību priekšmetiem vai pulciņiem.
N.Empele skaidro, ka tas ļauj viņiem redzēt dzīvi citādās krāsās.
– Pelēkajā ikdienas rutīnā ne vienmēr pamanām to, kas ir ap mums. Ja izdodas kaut uz mirkli izrauties, redzam citu cilvēku dzīvi, viņu iespējas, tad arī pašiem rodas vēlme censties. Bērniem ir jāsaprot, ka daudz šajā dzīvē ir atkarīgs no viņiem pašiem – cik tu būsi spējīgs kādam dot, tik arī saņemsi pretī, – teic priekšsēdētāja.
Pagasts savu palīdzību cenšas organizēt arī citās jomās, proti, sadarbojoties ar skolām un atbalstot maznodrošinātos skolēnus. Pašvaldības vadītāja arī stāsta, cik grūti ir uzklausīt pedagogu stāstus par to, ka atkal kāds bērns uz skolu ir atnācis izsalcis. Pagastam nekas cits neatliek, kā maksāt par šo audzēkņu uzturu gan skolās, gan bērnudārzā. N.Empele atzīst, ka pašvaldība līdzekļus iegulda šajā jomā ne jau tāpēc, ka vecāki nevar vai negrib apgādāt savus bērnus, bet gan tāpēc, ka jācieš neaizsargātam cilvēkam. Vissvarīgākais taču ir bērna veselība. Skolēns vairs nav spējīgs spriest, ja viņam nemitīgi jādomā par kurkstošo vēderu. Līvbērzē šādi bērni ir deviņi. Pagasts cenšas palīdzēt arī tiem, kam tik daudz nav dabas dots.
– Starp mums ir izdarīgi ļaudis, kas spēj tikt galā ar savām problēmām. Ir arī izpildītāji, kas gatavi darīt tik, cik citi liek. Bet ir arī tādi, kas nespēj tikt galā pat ar vienkāršām sadzīves lietām. Tieši par viņiem jārūpējas visvairāk, – atzīst Nellija Empele.
Pagastā darbojas sociālais darbinieks, kas regulāri apmeklē maznodrošinātās un problemātiskās ģimenes, mēģinot izprast viņu stāvokli un iespēju robežās palīdzēt. Diemžēl nereti jāsaskaras ar diezgan nievājošu attieksmi – ko nu jūs man mācīsiet dzīvot… Šādiem cilvēkiem palīdzēt ir visgrūtāk, jo viņos nav pārliecības par saviem spēkiem.
Ne vienmēr noteicošā ir nauda
Zaļenieku pagastam iespēja palīdzēt savām maznodrošinātajām ģimenēm ir palikusi krietni vien mazāka, jo kopš šā gada janvāra pagasta Padomes sēdē deputāti nolēma līdz jūlija mēnesim pārtraukt dažādu pabalstu izmaksas. Tas saistīts ar līdzekļu trūkumu, kas radās, ierīkojot gāzes apkuri.
Tomēr dažas lietas neatkarīgi no naudas trūkuma netika aizmirstas. Vēl joprojām pagasts nodrošina 42 audzēkņu brīvpusdienas un maksā arī par trīs bērnu uzturēšanos bērnudārzā. Pašvaldība sedz skolēnu vadāšanu uz skolu un atpakaļ. Kompensāciju saņem arī tie bērni, kas izglītoties brauc uz dažādām vidusskolām un arodskolām.
Zaļenieku pagasta Sociālās aprūpes dienesta vadītāja Valentīna Vjatere atzīst, ka palīdzība jau būtu vajadzīga un pat lielos apmēros, bet diemžēl nav tādu iespēju. V.Vjatere ir arī pagasttiesas priekšsēdētāja, un viņai labi zināmas tās ģimenes, kurām atbalsts būtu noteikti vajadzīgs. Viņa stāsta, ka pērn radusies lieliska ideja mēnesi pirms skolas sākuma apbraukāt maznodrošinātās ģimenes un pārliecināties, vai bērni ir sagatavoti skolai. Apmeklējot ģimenes, atlika secināt, ka vairākiem bērniem dažu mantu trūkst, tāpēc pagasts 42 ģimeņu atvasēm iegādājās pirmās vajadzības kancelejas preces. Bija jāpalīdz arī ar apģērbu, jo viens no pagasta bērniem skolā nevarētu iet apavu trūkuma dēļ. Šī kļūme ātri tika novērsta, un pērn pagastā nebija neviena bērna, kas kaut kādu iemeslu dēļ neizglītotos.
V.Vjatere gan uzskata, ka galvenais nebūt nav materiālās vērtības. Daudz svarīgāk, lai bērns gribētu augt gudrs, pieklājīgs un labsirdīgs…
Sociālā dienesta vadītāja spriež, ka šajā ziņā daudz spēj dot arī skola. Zaļenieku pamatskola pēdējā gada laikā ir kļuvusi krāšņāka. Netrūkst skaistu puķu dobju, viss ir tīrs un izremontēts. Viņa teic, ka šāda apkārtne jau mudināt mudina ikvienu uz garīgu izpratni. Bērniem vairs neienāk prātā spļaut uz nokrāsotām durvīm, jo nedarbs uzreiz būs redzams.
Vēl lielāku garīgumu jaunajā paaudzei sniedz lieliskā skolas sadarbība ar Zaļo draudzi. Katrs pirmdienas rīts skolā sākas ar svētbrīdi. Tiek lasīta un skaidrota Bībele, skaitīta tēvreize. Šajos brīžos skolā valda liels klusums un gribas ticēt, ka teiktajos vārdos ieklausās gan situētais, gan maznodrošinātais, gan paklausīgais, gan nerātnais. Ticība skolā ienāk arī pirmajā septembrī, kad mācītājs nāk svētīt gan telpas, gan skolu jaunajam mācību gadam.
No maizes vien paēdis nebūsi, to Valentīna Vjatere atzīst. Un vēl viņa teic, ka Zaļeniekos tas lieliski tiek panākts, sadarbojoties trim svarīgām iestādēm – pagastam, skolai un baznīcai. Varbūt tieši tāpēc pagastā šobrīd nav nevienas sociāli nelabvēlīgas ģimenes.
