Kad aizbraucu uz laukiem ciemos, bieži vien nokļūstu baumu virpulī.
Kad aizbraucu uz laukiem ciemos, bieži vien nokļūstu baumu virpulī.
Kad man bija 13 gadu, tētis reiz atnāca mājās no darba un paziņoja, ka «kaut kādi onkuļi» esot teikuši, ka es krūmos ar draudzeni pīpējot. Protams, es to nebiju darījusi, bet vairāk nez kāpēc ticēja «kaut kādiem onkuļiem», nevis man – mazam skuķēnam. Kad centos noskaidrot, kas to teica, man atbildēja: «Ak tad uztraucies, ja? Tad jau esi vainīga!» Toreiz es vēl nebiju tik pieaugusi, lai saprastu, ka nav vērts par taisnību cīnīties.
Ļaužu valodās vairāk nokļuvu tad, kad aizgāju uz vidusskolu un uz laukiem braucu tikai brīvdienās, lai palīdzētu vecaimātei. Citreiz braucu no pilsētas ar lielām somām, kurās parasti atradās drēbes, kuras laukos ir vieglāk izžāvēt nekā dzīvoklī, kuram nav pat balkona. Pēc tam dzirdēju baumas, ka es laikam esot «baigi biezā», jo braucu ar tādām lielām somām. Ko normāls cilvēks tādās var likt?
Citreiz man laukos paziņoja, ka es Jelgavā kāpjot svešās mašīnās. Biju nesaprašanā, kā tie cilvēki zina, ka es kāpju SVEŠĀS mašīnās? Ja vērotāji nepazīst ne mašīnu, ne tajā sēdētāju, tas taču nenozīmē, ka arī man tie ir sveši!
Visām meitenēm, kas dzīvo laukos vai kam nākas ar lauku dzīvi saskarties, iesaku nevalkāt platas drēbes, jo tur ir «vietējie ginekologi», kas pasaka, ka tu esi stāvoklī.
Tad, kad uz laukiem gadās braukt ar mašīnu, kurā pie stūres ir vīrietis, es jau iepriekš brīdinu vecomāti, lai saturas, jo nekad nevar zināt, par ko pļāpas viņu pataisīs – par vīru, draugu vai tēvu.
