Šogad aprit 70 gadu, kopš atklāta dzelzceļa līnija Liepāja – Glūda.
Šogad aprit 70 gadu, kopš atklāta dzelzceļa līnija Liepāja – Glūda. Iespējams, ka daudzi to nezina. Šis dzelzceļa būves posms prasījis ne mazums līdzekļu, grūtību un atbildības.
Ieskatoties vēstures lappusēs, redzam, ka šīs dzelzceļa līnijas būves darbus iesāka jau 1925. gadā. Tos svinīgi atklāja toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.
Dzelzceļu virsvalde ar speciāli izveidotas būvvaldes starpniecību veica apjomīgus jaunu dzelzceļa līniju būvdarbus un staciju ēku celtniecību. Notika sagatavošanas darbi, kurus vadīja pieredzes bagāts inženieris Jānis Leimanis. Šos darbus uzsāka jau 1922. gada augustā – pēc tam, kad Satversmes sapulce uzdeva valdībai sākt priekšdarbus uz Rīgas – Liepājas dzelzceļa līnijas. Starp Reņģes un Vaiņodes staciju
44,26 km atradās Lietuvas teritorijā. Tādēļ bija jārūpējas par Rīgas un Liepājas savienošanu ar dzelzceļu valsts teritorijā. Veicot pētīšanas darbus, noskaidrojās, ka nav izdevīgi jauno līniju izbūvēt Latvijā gar Lietuvas robežu, jo tā neatrisinātu jautājumu par satiksmi Kurzemes vidienē. Apvidus satiksmes jautājuma pilnīgākai apskatīšanai izvērtēja 5 līnijas virzienu variantus. Izvēlējās līniju Līvbērze – Saldus – Skrunda – Liepāja (neskarot Aizputi), jo šis variants deva visīsāko tranzītattālumu starp Krustpili un Liepāju, arī izmaksas uz 1 km bija vislētākās. 1924. gada 15. decembrī Valsts prezidents apstiprināja likumu par dzelzceļa būvi, nosakot virzienu: Liepāja – Skrunda – Saldus – Dobele – Jelgava. Glūda izvēlēta par līnijas galapunktu tādēļ, ka attālums no Jelgavas caur Krimūnām līdz Dobelei ir lielāks nekā caur Glūdu. Tāpat, iesākot jaunu līniju būvēt Līvbērzē, attālums no Jelgavas līdz Liepājai būtu garāks nekā caur Glūdu.
Dzelzceļa līnija sākas no Glūdas stacijas Zemgales līdzenumā 23,75 m virs jūras līmeņa, un galvenais virziens ir uz rietumiem, skarot svarīgākos centrus: Dobeli, Brocēnus, Saldu, Skrundu. Apmēram 7 km attālumā no Liepājas līnija pieslēdzas Liepājas – Vaiņodes līnijai un līdztekus tai ieiet Liepājas stacijā.
Jau 1926. gada 20. septembrī sākās vilcienu kustība, kā arī ceļa virsbūves materiālu, tiltu, pārlaidumu un citu būvmateriālu pievešanas un izvadāšanas darbi. Preču un pasažieru vilcienu kustību varēja atklāt 1927. gada 15. augustā – sākumā tikai līdz Dobelei, bet 8. oktobrī atklāja vilcienu kustību līdz Brocēniem, kas ir 61 km no Glūdas. Vispirms dzelzceļu ekspluatēja bez staciju ēkām un preču un bagāžas noliktavām, to vietā izmantojot vagonus. Jāakcentē, ka no 8. oktobra līdz 25. novembrim viens vilcienu pāris apkalpoja jauno līniju 3 dienas nedēļā, bet līdz 30. decembrim 4 reizes nedēļā. Sākot ar 1928. gada 1. janvāri, vilcienu kustība no Glūdas stacijas līdz Brocēniem notika katru dienu, bet pakāpeniski tā pieauga, ietverot satiksmē arvien garāku līnijas posmu. 1928. gada 10. augustā vilcienu apkalpojamo rajonu pagarināja jau līdz Saldus stacijai, bet, kad 1928. gada 11. jūlijā nodeva satiksmei Ventas tiltu, tā paša gada decembrī vilcienu kustībai līdz Skrundas stacijai, kopumā 96 km garumā.
1929. gada otrajā pusē līnijas būves darbi bija tik tālu veikti, ka to varēja nodot ekspluatācijai. Vienlaicīgi tika uzbūvētas staciju ēkas Dobelē, Saldū un Skrundā, kā arī pārkārtoti Liepājas un Jelgavas mezglu ceļi. Vēlāk uzbūvēja un labiekārtoja arī pārējās dzelzceļa stacijas šajā posmā. Pēc galīgā projekta jaunbūvējamās līnijas garums bija 156,5 km (no Glūdas līdz Alandai), bet no Jelgavas līdz Liepājai – 176,4 km, kas izmaksāja vairāk nekā 30 miljonu latu.
1929. gada 25. septembrī, piedaloties Latvijas Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam un Ministru kabineta locekļiem, tika svinīgi atklāta vilcienu kustība visas dzelzceļa līnijas garumā no Glūdas līdz Liepājai.
Mūsdienās dzelzceļa līnijai Jelgava – Liepāja ir liela loma Rietumu – Austrumu – Rietumu tranzītkoridora attīstībā, jo Liepājas osta pēdējā laikā attīstās visdinamiskāk no visām Latvijas ostām, un kravas galvenokārt tiek pārvadātas pa dzelzceļu.
Izmantotā informācija: «Latvijas dzelzceļi 1918.–1938. gads.»
