Starp mums ir varoņi, kurus mēs redzam, bet aizmirstam, ka viņi tādi ir.
Starp mums ir varoņi, kurus mēs redzam, bet aizmirstam, ka viņi tādi ir. Šoreiz gribu dalīties domās par sievietēm varonēm – latviešu kara invalīdu sievām.
Viņas ir pelnījušas atzinību par savu mīlestību, uzticību un pašaizliedzību. Viņām būtu jāpiešķir apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis.
Karam beidzoties, daudzi latviešu leģionāri un partizāni atgriezās smagi sakropļoti, sevi apkopt nespējīgi. Bet viņus sagaidīja mīļās, uzticīgās meitenes. Kad zēnus māca smaga doma par nākotni, kā dzīvot, ko darīt, viņas prata mierināt. Viņas zināja – būs grūti. Bet izturēja – ģimenes vienīgās apgādātājas. Un gāja lepni paceltu galvu, it kā dzīvē nebūtu zaudējušas neko, kaut naktī reizēm nobira asaras un rokas tirpa no smagā darba. Izauga bērni. Likās, būs vieglāk. Bet bērni gribēja mācīties. Tās bija jaunas rūpes.
Laikam tomēr ir saņemts atalgojums: labi, strādīgi bērni un mīļi, izglītoti mazbērni. Par tiem priecājas arī jau sirmais kara invalīds. Šodien ir vieglāka ikdiena, jo beidzot tiek saņemta pensija no Vācijas. Neskaudīsim – tā ir asiņu, sviedru un asaru nauda.
Mīļie, bijušie karavīri, un jūs – viņu Sievas! Dziļā cieņā un pateicībā noliecu jūsu priekšā galvu.
Bijusī kara laika ievainoto kopēja Austra Zvirgzda
