Vairākas nevalstiskās organizācijas vakar sprieda, vai sākt vēlētāju parakstu vākšanu, lai nodotu tautas nobalsošanai grozījumus Pensiju likumā.
Vairākas nevalstiskās organizācijas vakar sprieda, vai sākt vēlētāju parakstu vākšanu,
lai nodotu tautas nobalsošanai grozījumus Pensiju likumā. Savukārt opozīcijas partijas
ir savākušas nepieciešamo deputātu parakstu skaitu, lai apturētu Pensiju likuma grozījumu publicēšanu.
Attiecīgais dokuments Valsts prezidentei tiks iesniegts tūlīt pēc likuma grozījumu pieņemšanas. Kā zināms, ja vairāk nekā trešdaļa deputātu iesniedz attiecīgu prasību, likuma publicēšana uz diviem mēnešiem ir jāaptur. Šādā kārtā apturētais likums nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Ja iepriekšminēto divu mēnešu laikā šāds pieprasījums neienāk, tad, šim laikam paejot, likums ir publicējams. Premjers Andris Šķēle jau iepriekš izteicies, ka referenduma sarīkošana valstij izmaksātu aptuveni divus miljonus latu. Bet arodbiedrības vakar lēma par turpmāko rīcību un iespējamām masu akcijām, ko īstenos, ja valdības iecerētie grozījumi pensiju likumā iegūs likuma spēku.
Valdība ir uzsākusi intensīvu darbu sociālās drošības tiesību aktu revidēšanā un grozīšanā. Tas notiek, ignorējot trīspusējās – darba devēju, arodbiedrību un valsts – sociālās partnerības principus, kā arī atrautībā no tām iedzīvotāju kategorijām, kuru intereses vistiešākajā veidā skar Saeimas pieņemtie grozījumi Pensiju likumā.
Dienu pirms Saeimā tika balsots par šo, iespējams, Šķēles valdībai liktenīgo lēmumu, redakcijā viesojās un uz lasītāju, kā arī «Ziņu» jautājumiem atbildēja Saeimas deputāts Juris Dobelis («TB»/LNNK).
Vai labklājības ministrs (no «TB»/LNNK) Roberts Jurdžs bija pret to, ka maksātu pensijas strādājošajiem represētajiem?
– Valdība pieņēma kopēju lēmumu. Atsevišķi ministri var būt arī pretējās domās, bet valdībai kopumā ir viens viedoklis. Mēs frakcijā izteicām priekšlikumu, ka uz represētajiem šo normu nevajadzētu attiecināt. Požarnovs kā frakcijas priekšsēdētājs šo mūsu paziņojumu ir parakstījis. Man pagaidām ir pārliecība, ka jāaizstāv represētie.
Bēdīgi ir tas, ka «TB»/ LNNK krītas reitings…
– Ja mēs pratīsim strādāt, tad reitings nekritīsies. Vēl jau laika ir pietiekami, arī smagos brīžos jāprot sevi parādīt.
Kādēļ noteikta šāda robeža – 60 latu? Vai tad pensionārs, kurš saņem 59 latu pensiju ir daudz bēdīgākā stāvoklī nekā ar 62 latu pensiju?
– Varu sekot tam, lai tūlīt, kad šie grozījumi būs pieņemti, turpmāk, sastādot budžeta plānu nākamajam gadam un likumus pārskatot, kaut kā tiktu palīdzēts pensionāriem. Tas ir viss, ko es varu izdarīt. Izņēmumi man arī nepatīk, ja savelk jostas, tad visi kopā. Varbūt skolotāji dusmosies, bet es ne sevišķi atbalstu kādus īpašus izņēmumus. Vēl jo vairāk – kādu noteiktu skolotāju kategoriju.
Vai jūsu frakcija Saeimas sēdē aizstāvēs savu izvirzīto priekšlikumu – pensijas saglabāt strādājošajiem represētajiem?
– Aizstāvēsim. Taču jāsaprot: ja Saeimas pozīcijas partijām domas sāktu dalīties un netiktu pieņemts nekāds lēmums, tad būtu vēl sliktāk.
Skolotājiem aldziņa ir ļoti maza, un, ja būs jāizvēlas – strādāt vai saņemt pensiju –, tad viņi nestrādās, jo pensija ar algu ir vienāda. Vai tādā gadījumā sociālajā budžetā neienāks mazāk naudas?
– Pensionāri visi ir vienādi. Ir paredzētas zināmas reformas izglītības sistēmā: var apvienot vai izveidot lielākas klases. Pēc šo grozījumu pieņemšanas mēs tūlīt atgriezīsimies pie skolotāju un ārstu darba samaksas problēmas. Mūsu uzdevums ir tūlīt pat pārskatīt Ieņēmumu dienesta un muitas darbu, lai piepildītu valsts kasi.
Kopš 1990. gada par to vien runājam. Jāsakārto muita, jāsakārto Ieņēmumu dienests, jāpārskata, jāsakārto…
– Stāvoklis ir pārlieku nopietns manā izpratnē. Latvijā ir izveidojusies nevienmērīgi raiba sabiedrība, kur dzīšanās pēc naudas ir kļuvusi par galveno. Pēc naudas, pēc slavas, pēc varas. Mūsu sabiedrība nav gatava brīvajam tirgum. Jāmeklē izeja. Manā izpratnē izejas meklēšana ir nepārtraukts, nežēlīgs, radošais darbs.
Mūsu sabiedrībā ir novērojams, ka nav neērti pelnīt naudu ar nelikumīgiem paņēmieniem vai arī ļoti viltīgā nosacīti likumīgā veidā. Visas piemaksas, aprēķini…
Cilvēkiem nav atbildības, trūkst idejisko vērtību. Nedomāju, ka esmu tas labais un pārējie ir tie sliktie. Gribu vērst uzmanību uz to, ka šodien, lai saglabātu idejiskās vērtības, nepieciešams milzīgs gara spēks. Pie tā neviens nestrādā, arī mūsu saziņas līdzekļi. Reizēm kaut kādas pamācības izskan, un tas ir viss. Cik jūs rakstāt par Latvijas vēsturi? Varbūt jūsu laikraksts kaut ko publicē, bet lielie laikraksti, televīzijas raidījumi?
Tad, kad cilvēks ir mēslos līdz ausīm, grūti runāt par vērtībām.
– Man nākamgad būs 60 gadu, bet es nekad dzīvē neesmu izmantojis atvaļinājumu, izņemot gadījumus, kad esmu bijis slims vai atradies ārzemju komandējumā. Man ir cita attieksme pret vērtībām. Vienmēr esmu atradis kādus risinājumus, arī jaunībā.
Vai 600 000 pensionāru ir pelnījuši tādus apstākļus, ka spiesti domāt par izdzīvošanu vispār?
– Man ir viens pretjautājums, cik šiem vecajiem cilvēkiem palīdz viņu bērni? Protams, bērniem arī ir bērni, un arī viņi nevar darbu dabūt. Jā, piekrītu. Bet Rīgā vien ir vairāk par 3000 darba vietām, kuras gaida darba rokas.
3000 pret 200 000 bezdarbnieku…
– Es piekrītu, ne jau velti uz Rīgu brauc strādāt no Dobeles, Aizkraukles.
Ir jāpalīdz saviem vecākiem, un tie, kas nepalīdz (to spējot izdarīt), ir gluži vienkārši nožēlojami. Tajā pašā laikā zūd jēga visai pensiju sistēmai, ja pensionāru izdzīvošana kļūst atkarīga no viņu bērnu atbalsta un pensionāru spējas «kaut kā izgrozīties».
– Teorētiski ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam, kas aiziet pensijā, nav vairs jāstrādā.
Tādā gadījumā, liedzot pensionāriem iespējas apmierināt minimālās vajadzības («piestrādājot») un tajā pašā laikā nepiedāvājot viņiem jaunu «izdzīvošanas formulu», politiķi rīkojas absolūti bezatbildīgi. Jūs sakāt – mēs domāsim, mēs mēģināsim, mēs darīsim, mēs izmainīsim. Tam bija jānotiek kompleksi – kopā ar grozījumiem Pensiju likumā.
– Šai sarunai tādā gadījumā nav jānotiek ar vienu deputātu, bet jānotiek ar visu Saeimu. Es jums kā viens deputāts varu pateikt tikai to, ko es varu izdarīt.
Būtībā mēs redzam ļoti vienkāršu spēli. Pozīcija izsaka savus priekšlikumus, valdība (kuru veido tā pati pozīcija) stingri no šiem priekšlikumiem norobežojas, jau skaidri zinot, ka grozījumi (neievērojot priekšlikumus) tiks apstiprināti Saeimā. Šie priekšlikumi ir tikai spēle, nekas vairāk.
– Negribu būt liekulis. Šīs trīs frakcijas ir pašreizējo valdību izveidojušas, un viņām tā jābalsta. Mēs mazliet paglābām aizsardzības budžetu, kas pensionārus galīgi neapmierina. Man valsts aizsardzība ir prioritāte. Jā, dominēs viedoklis, ko izvēlēsies tā. Taču saprotiet, ka šis ir pirmais nopietnais solis, ko valdība nopietni sper. Valdība saka, ja grozījumus Saeima nepieņem, tad tā tālāk nevar strādāt.
Mūsu iepriekšējā sarunā jūs tieši tādus vārdus teicāt par iepriekšējo valdību. Kur ir iepriekšējās valdības darbības vērtējums?
– Ir vērtējums par pirmā gada budžeta izpildi. Mēs esam vairākkārt runājuši ar Krištopana kungu. Esmu pats piedalījies sarunās, kas sākās pirms pāris mēnešiem, kad mūs sāka satraukt, kas notiek ar sociālo budžetu. Bet visu laiku atbilde bija ļoti interesanta: «Viss ir kārtībā, neuztraucieties, visa atbildība gulstas uz mani».
Ir jābūt sadarbības mehānismam. Tāda nav. Tāpēc esam izstrādājuši papildu protokolu, lai mēs redzētu mehānismu kopumā, lai steigā neparādītos nekas tāds. Protams, rīcība bija sasteigta. Ne jau velti valdība pārkāpa likumu par budžetu un finansu vadību. Patvaļīgi nosauca summu, ar ko dzīvot Saeimai. Atbrauciet pie mums uz Saeimu! Es jums parādīšu frakciju telpu kabinetus, kāpņu telpas, tās ir drausmīgas, jo nav naudas.
Šobrīd notiks tā, – es negribu liekuļot – kā valdība ir iecerējusi, bet tas nenozīmē, ka ar to viss beigsies. Tūlīt pat jau būs skolotāju problēma.
Kā tad šī «problēma» tiks risināta?
Domāju, ka jaunajai izglītības ministrei ies ļoti smagi. Es no sirds jūtu viņai līdzi. Man ir dažas ieceres, ko gribēju ar viņu īstenot. Tās saistīts ar Latvijas vēstures mācīšanu. Tas pats par pensiju lietām: ja būs pietiekami saprāta un idejiskās pārliecības, ka maznodrošinātiem cilvēkiem jāpalīdz, tad tas arī tiks darīts. Nav runa tikai par pensionāriem, runa ir par tiem, kam nepietiek.
Jā, ne vairāk, ne mazāk, kā par diviem miljoniem, kas dzīvo zem valsts noteiktā iztikas minimuma.
– Tas arī mani uztrauc. Mums ir vairāk nekā 100 miljonāru Latvijā. Vēl ir pagrīdes miljonāri, par kuru esamību neviens nezina. Un ir arī tie divi miljoni. Redziet, kur ir tā būtība: lai tas, kam ir, maksā par to valstij, jo viņam šī valsts un sabiedrība ir devusi iespēju nopelnīt miljonus. Lai būtu progresīvais nodoklis, proti, jo lielāki ienākumi, jo tas lielāks. Bez liekuļošanas jāteic, ka šajā pārejas posmā ir daudz cietēju. Tas arī mani satrauc un tāpēc strādāju, kaut arī varu aiziet pensijā jau nākamgad. balsodams par neatkarību 4.maijā , esmu nopelnījis pensiju 80 % no deputāta algas. Tā ir pietiekami liela pensija, lai varētu diezgan mierīgi dzīvot. Neteiksim, ka pārāk mierīgi – nokārtojot komunālos maksājumus…
un neuztraukties par pārējiem 2 miljoniem, kas tāpat balsoja par neatkarīgu Latviju.
