Senlaikos, kad, kā zināms, zāle bija zaļāka un labība auga griezdamies, ikviens tikumīgs latvju saimnieks gādāja par to, kas nu tiks un kā pietiks arājam un viņa kumeļam.
Senlaikos, kad, kā zināms, zāle bija zaļāka un labība auga griezdamies, ikviens tikumīgs latvju saimnieks gādāja par to, kas nu tiks un kā pietiks arājam un viņa kumeļam. Graudus no pelavām vētīdami, mūsu senči zināja teikt, kas ir kas, kur pašu ļaudis, kur svešie, par kuriem mēles patrīt. Stāsta, kā čigāns savam zirgam mācījis iztikt (tagad būtu jāsaka) bez eksistences līdzekļiem, tikai, raugi, (lops tāds!) – tas ņēma un nosprāga –, tas ir, nebija dzīvotspējīgs krīzes apstākļos.
Dzīvotspēja mūslaikos laikam jau būs pieprasītākā īpašība tikpat lietām, procesiem un apstākļiem, cik dzīvām būtnēm, bet krīze – dzīvotspējas visaptverošs raksturojums. Par to šodien runāts tiek daudz, tikai – ne jau nu par zirgiem, bet, piemēram, par ministriju dienesta automašīnām, no kurām vismaz puse, jācer, tiks denacionalizētas, vai par Valsts nekustamo īpašumu aģentūras izandelētajiem dzīvokļiem, kurus gan diezin vai būs tikpat vienkārši atpakaļnacionalizēt, jo, kas viegli nācis, to viegli arī tālāk andelēt. Diemžēl grūtāk tirgoties ar faktoriem, kas vairāk nosaka dzīvotspēju – darba resursiem un to sociālajām garantijām. Sak, vienreiz jau Krištopans un Godmanis pamēģināja priekšvēlēšanu laikā sasolīt augstu pensiju indeksāciju un, kā jau augstiem varasvīriem pieklājas, solījumu pildot, iedzīvojās lielos parādos. Tomēr nevis personiskajā, bet valsts sociālajā budžetā, kura 50 miljonu lielo deficītu nu būs jāsedz pašiem pensiju un pabalstu kases tērētājiem. Un nekas, ka, par budžetu domājot, šobrīd īsti nevar saprast, kur pats budžets, kur tā deficīti, toties nu jau pats Godmanis atzinis, ka Krištopana valdības rudenī akceptētais budžets tomēr bijis slikts.
Vēl pirms valdības demisijas bijušais finansu ministrs stiepti un uzsvērti runāja par nepieciešamajām darbībām budžeta optimizācijā, kuras tikšot veiktas (žēlīgs Dievs!) septembrī. Turpretim Krištopanam ilgi prātā nenāca samazināt budžeta izdevumu daļu par spīti tam, ka gan fiskālais, gan faktiskais deficīts jau vasaras sākumā bija iespaidīgos apmēros, norādot uz to, ka agri vai vēlu nokļūsim čigāna un viņa zirga lomā. Kādas darbības būtu nepieciešamas Godmanim – tas ir politiskās viktorīnas jautājums, nevis, tā teikt, jēgas jautājums. Varētu arī kā Krievzemē sadrukāt labi daudz naudas un algas dienās izdalīt visiem, kam trūkst, lata stabilitātes labad, valūtu aizņemoties no Kargina vai kāda amerikāņa, sak, bērni atdos, atstrādās…
Par laimi, tamlīdzīga finansu politika pie mums nav modē un esam tikuši pie valdības, kurai vismaz pagaidām ir vairākuma atbalsts Saeimā, daudzmaz noteikti formulēta finansu politika, bet budžeta deficīts ir problēma, nevis kaujas sparu pacilājoša tēma tērgāšanai Saeimas komisiju kuluāros.
Šķēles valdība par šā gada valsts budžeta prioritātēm nule kā pasludinājusi Valsts aizsardzību un sociālo sfēru, pagaidām piebremzējot vērienīgāku finansu novirzīšanu tiešām vai netiešām valsts investīcijām ekonomikas un izglītības jomā, cerībā, ka vismaz divu gadu laikā izdosies sakārtot nebūšanas sociālajā un pamatbudžetā. Solītais gan īsti neatbilst TP nostādnēm priekšvēlēšanu laikā, bet labi iederas šodienas finansu negāciju un gaudu kontekstā. Tomēr tas vēl nebūt tik skaidri un gaiši neiezīmē finansu perspektīvas, kuras norādītu, kam un cik ilgi lemts čigāna un viņa zirga liktenis. Vēl līdztekus ētikas tematikā ieturētiem ideālistiskiem disputiem un pragmatiskām aplēsēm, cik ilgi LR iedzīvotājs var nodzīvot, pēc tam, kad sasniedzis 60 gadu vecumu, un cik tūkstoši bezdarbnieku piepulcēsies pašreizējiem, ja valdības ieteikumi stātos spēkā, par gaidāmajām reformām Pensiju likumā deputāti šonedēļ runāja jau maigākos toņos. Premjers pat solījās uzklausīt un apdomāt pensionāru pārstāvju ieteikumus. Cerams, ka šodien Saeimā pensiju lieta «neizies cauri» tik vienkārši, kā pagājušajā ceturtdienā ar «švunku» un plašu vērienu pieņemtie lēmumi vēl līdztekus kontrabandistu izvērstajām aktivitātēm apgrūtināt alkohola un tabakas ražotājus un tirgoņus. Šobrīd jautājums joprojām paliek tas pats – vai šie lēmumi tiešām garantē valsts finansu bilances rādītājus atbilstoši valdības iecerētajam?
Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka ne mazāk kā pensiju sistēmas saglābšana samilzušas tūlīt risināmas problēmas valsts ekonomikā kopumā.
Pašsaprotami, ka gluži vai visi valdības paredzētie nepopulārie lēmumi tiek pamatoti ar valsts saimnieciskās attīstības uzlabošanos skaidrā un gaišā nākotnē. Par spīti daudzajām neskaidrībām gaužām negribētos, lai čigāna zirga lomā beigu beigās izrādītos pati valdība, jo tad nu šeit tiešām iestātos kreisie laiki. Tas nozīmētu, piemēram, sociāldemokrātiem raksturīgā taktikā riskēt, pieņemot tikai populārus lēmumus, gaidot labākus laikus, vaļas brīžos sacerot garstāstus par divdesmito gadu sociāldemokrātisko Latviju, kurā, taisnības labad jāsaka, vecuma nespēka piemeklētajiem grūtdieņiem vai invalīdiem kreisā valdība nekādus iztikas maksimumums vis nesolīja.
Tad jau labāk palasīt agrīno Čaku, lai saprastu, ka, pirms badināt zirgu, labāk to nokaut vai pārdot. Un, ja neprotam, nudien nav sajēgas arī par to, kā pašiem badoties un ko ēst.
