Pasaulē jau dažus gadu desmitus un vismaz piecus gadus arī Latvijā ir pazīstama starptautiskā auklīšu programma au-pair.
Pasaulē jau dažus gadu desmitus un vismaz piecus gadus arī Latvijā ir pazīstama starptautiskā auklīšu programma au-pair.
Šī programma jaunietēm piedāvā dzīvot attiecīgās valsts vidē, kā vecākajai māsai (au–pair nozīmē līdzvērtīgs ģimenes loceklis) atrasties ģimenē, uzņemoties atbildību, pieskatot un aprūpējot viesģimenes bērnus, palīdzot vieglos mājas darbos. Tādējādi tiek izmantota iespēja uzlabot, padziļināt attiecīgās valodas zināšanas, izzināt kultūru un dzīvesveidu konkrētajā valstī, kā arī saņemt ikmēneša kabatas naudu, iegūt jaunus draugus, iespaidus, pieredzi…
Ar vairāku firmu palīdzību arī Latvijas meitenes vecumā no 18 līdz 28 gadiem ļaujas šim izaicinājumam un dodas gadu pavadīt svešā zemē. Kā stāstīja Latvijas pazīstamākās au–pair dalībfirmas «Mecenāts» pārstāve Kristīne Banzena, visbiežāk tās ir meitenes, kuras nav izturējušas konkursu kādā augstskolā vai arī kuras vēlas atpūsties no mācībām, kā arī, sastopoties ar citiem apstākļiem, izvirzīt turpmākās dzīves mērķus. Kas attiecas uz peļņu, lielas cerības nevajadzētu likt, jo šī ir vairāk kultūras nekā darba programma, kas auklītēm piedāvā tikai kabatas naudu. Neskatoties uz to, katru gadu ar «Mecenāta» starpniecību uz ārvalstīm dodas ap 200 meiteņu.
Pirms nokļūšanas zviedru, vācu, amerikāņu vai franču ģimenēs, kas ir visplašāk piedāvātās valstis Latvijas firmās (ar citām valstīm nav izdevīgi vai nav noslēgti starpvalstu līgumi), meitenēm jāatbilst vairākiem priekšnoteikumiem: jābūt fiziski un psihiski veselām, godīgām, pacietīgām, jāprot attiecīgās valsts valoda sarunvalodas līmenī, jābūt ar vismaz pusgadu ilgu pieredzi darbā ar bērniem, jāatbilst noteiktajam vecuma cenzam. Kā obligāta prasība, dodoties uz ASV un prioritāte citviet, ir autovadītāja tiesības.
Galvenais iemesls, kādēļ ģimenes no augšminētajām valstīm ar au-pair programmu starpniecību meklē auklītes ārzemēs, ir fakts, ka šo programmu dalībnieču pakalpojumi izmaksā daudz lētāk nekā vietējo auklīšu darbs.
Arvien vairāk ģimeņu no šīm valstīm vēlas, lai auklīte būtu tieši no Baltijas valstīm. To skaidroja Veidiša kundze no Vācijas, kuras ģimenē pabijušas jau vairākas auklītes no Baltijas valstīm:
– Šīs meitenes ir ļoti kārtīgas, akurātas un uz viņām var paļauties. Jāatzīst, ka sākumā ar visai lielu skepsi raudzījos uz Austrumeiropas auklītēm. Tagad es visiem savām paziņām iesaku auklītes tieši no Baltijas.
Tomēr jāpiebilst, ka ir ģimenes, kuras izvēlas tieši šo valstu meitenes, jo ir dzirdējušas, ka tās ir iespējams vairāk izkalpināt. Šādos gadījumos pierādās, cik svarīgi ir doties darbā ar legālu un uzticamu firmu starpniecību. Tikai tā meitenei ir iespēja vērsties pie firmas, lūdzot palīdzību nesaskaņu gadījumā vai citas ģimenes sameklēšanā. Maija un Laura, kas arī izbaudījušas au-pair meitenes dzīvi ārzemēs dalījās savā pieredzē.
Atgriezos ar pozitīvu emociju bagāžu
Maija Neikšāne, 19 gadu, bijusi auklīte Zviedrijā.
Pēc Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikuma absolvēšanas, kur apguvu modelētājas amatu, biju nelielā apjukumā, ko darīt tālāk. pēc nogurdinošajiem pēdējiem skolas mēnešiem nebija spēka atkal mesties cīniņos par izglītību, tomēr arī strādāt uzreiz nevēlējos. Pavisam nejauši uzzināju par firmas «Mecenāts» piedāvāto au-pair programmu. Man ļoti gribējās strādāt ASV, taču autovadītāja tiesību trūkums man to liedza.
No brauciena neko negaidīju. Es nebēgu no mājām un arī uz lielu peļņu necerēju. Dodoties prom, mani urdīja ziņkāre.
Es nokļuvu Brandhorstu ģimenē. Tā bija vidusmēra ģimene, kas mitinājās Stokholmas priekšpilsētā. Man tika uzticētas rūpes par ģimenes mazajām atvasītēm: dvīņiem Johanu un Ēriku (7 gadi) un pastarīti Maksu (4 gadi). Tie bija bezgala palaidnīgi, taču reizē arī mīļi brālīši.
Es uzskatu, ka man palaimējās ar ģimeni. Uzsākot dzīvi pie viņiem, es sastapos ar neviltotu laipnību, izpalīdzību un sirsnību. Tas bija pilnīgi pretēji tam, ko biju dzirdējusi – zviedru ārējā laipnība patiesībā slēpj vēsumu un vienaldzību. Man ļoti patika arī šīs ģimenes aktīvais, sportiskais dzīvesveids, abu vecāku vispusība un lielā interese par Latviju. Man arī nebija jāsastopas ar pārāk lielu izkalpināšanu, par kādu biju dzirdējusi no citām meitenēm. mans darbs vienmēr tika novērtēts, virsstundas kaut kādā veidā atlīdzinātas. Es nekad nejutos vientuļa, pret manām ilgām pēc mājām viņi izturējās ar iejūtību un sapratni.
Iespējams, ka tas bija tieši tādēļ, ka es biju pirmā auklīte šajā ģimenē, bet varbūt tādēļ, ka saimniece pati bijusi ASV au-pair programmā un viņai nebija svešas šādu meiteņu problēmas.
Dzīvojot šajā ģimenē, mani pārsteidza valdošā lielā demokrātija bērnu un vecāku attiecībās, kas dažbrīd robežojās ar visatļautību. Bērni varēja gan bļaut un runāt pretī vecākiem, ar necieņu izturēties pret visu – sākot no ēdiena, līdz pat mājas viesiem. Sākumā man tas likās pilnībā nepieņemami, taču vēlāk sapratu, ka audzināšana ir pašu vecāku ziņā.
Biju priecīga, ka Stokholmā bija Latviešu palīdzības komiteja, kurā sastapu daudzas sava amata māsas. To vidū bija ļoti dažādas meitenes – gan «svilpastes», kas pat 25 gadu vecumā nezināja, ko darīt dzīvē, gan lielās peļņas tīkotājas, gan arī meitenes, kurām materiālie apstākļi bija likuši izšķirties par šādu soli. Valodas kursos iepazinos arī ar meitenēm no Ķīnas, ASV un daudzām Eiropas valstīm. Sapratu, ka ģimenes dod priekšroku meitenēm no Baltijas valstīm tādēļ, ka tās neprot tik labi par sevi pastāvēt un ir ļoti strādīgas. Piemēram, ja ģimenē būtu zviedru auklīte, tā uzskaitītu katru minūti, katru darbu, kas paveikts ārpus līguma, un beigās pieprasītu atlīdzinājumu. Mēs esam kautrīgākas.
Lai nu kā, atgriežoties mājās, biju patiesi gandarīta par aizvadīto gadu. Man bija cits skatījums uz dzīvi, pozitīvu emociju un pieredzes bagāža, un – pats galvenais – optimisms.
Tagad uz Latviju skatos citām acīm
Laura Krūze, 19 gadu, bijusi auklīte Zviedrijā.
Par došanos uz Zviedriju auklītes statusā izšķīros, jo pēc vidusskolas absolvēšanas vēl nebiju tikusi skaidrībā par daudziem nozīmīgiem jautājumiem savā dzīvē. Patiesībā neviena meitene nedodas tur tāpat vien – visām ir kāds mērķis. Dažas turp dodas, lai mācītos, lai nopelnītu, citas – lai apprecētos.
Izvēlējos Zviedriju, jo tā atrodas netālu no mājām. Auklīšu «būšana» ir liela laimes spēle, tādēļ jutos drošāk, būdama tuvāk mājām.
Braucot uz turieni, es centos sev iegalvot, ka nevaru sacerēties uz kaut ko lielu un skaistu, taču manas fantāzijas robežojās ar utopiju – ar ģimeni brauksim uz ASV, sauļosimies Spānijā, būs izstādes, koncerti…Dažām meitenēm tiešām paveicās un savās vēstulēs viņas varēja aprakstīt ko tādu. Jā, arī es nokļuvu «biezo» ģimenē, taču man saslavētā, vislabāk maksājošā Petersonu ģimene nebūt nebija tāda. Saimnieki bija pārspīlēti pedantiski un bezgala taupīgi. No darba viņi pārradās depresīvā noskaņojumā, to pastiprināja problēmas ģimenē – diviem no man uzticētajiem puikām bija psihiskas un fiziskas dabas problēmas. Šī ģimene mani nekur neaicināja, pret ilgošanos pēc mājiniekiem izturējās neiecietīgi, man nebija neviena, ar ko izrunāties. Garīgais diskomforts drīz pārauga arī fiziskā – man uzkrāva pārāk daudz pienākumu. Tas, kas sākumā bija pēc manas brīvas gribas darīts, drīz kļuva par pienākumu – bija jānes malka, jāgrābj lapas, jārūpējas par dārzu. Es jau pati to būtu darījusi, taču nepatika, ka viņi man to uzspiež – līgumā tas nebija paredzēts. Tā cietos gandrīz trīs mēnešus, līdz neizturēju un pametu šo ģimeni. Man bija žēl šķirties no Ludviga (2 gadi), Gustava (3 gadi) un Augusta (6 gadi), jo biju atradusi lielisku kontaktu ar šiem brālīšiem.
Darbu nākamajā ģimenē uzsāku jau ar aizdomām. Man patika mani audzēkņi – sešgadīgā Emilija un deviņgadīgais Markus, arī ģimene likās ieinteresētāka. Taču, kad saimnieces grāmatplauktā ieraudzīju grāmatu – «Kā vadīt cilvēkus», mani atkal pārņēma dīvainas izjūtas. Es sapratu, ka būt auklītei man nav pa spēkam un, kad jūnijā devos it kā brīvdienās uz Latviju, zināju – es atpakaļ vairs neatgriezīšos. Biju iepazinusi šo sabiedrību, kurā valdīja materiālisms. Labāks darbs, lielāka māja, augstāks stāvoklis sabiedrībā – tās bija viņu patiesās vērtības.
Tomēr es nenožēloju tur pavadīto laiku, jo pieredze ir nenovērtējama lieta. Tāpat esmu gandarīta par iespēju Zviedrijā redzēt mani interesējošās lietas – modi un mākslu. Tagad es ar pilnīgi citām acīm skatos uz savu mīļo Latviju. Te viss ir daudz emocionālāks, krāsaināks un mīļāks.
