Kāds sens nostāsts vēsta: reiz – pirms sešdesmit gadiem – Zemgalē dzīvojis bagāts saimnieks, kura dzimtas vārds bijis Gauja.
Kāds sens nostāsts vēsta: reiz – pirms sešdesmit gadiem – Zemgalē dzīvojis bagāts saimnieks, kura dzimtas vārds bijis Gauja. Gandrīz 200 hektāru lielā saimniecība, kurai dots «Zizmas» vārds, plaukusi un zēlusi. Gauja būtu šeit
aizvadījis tikpat mierīgas vecumdienas, cik trauksmaina un rūpju pilna bijusi dzīve, ja vien… Ja vien liktenis nenoliktu Gaujas ceļā tādus pašus atvarus kā upē, kuras nosaukumu viņa dzimtai lemts nest. Tumšos akačos tika aizrauts ne jau tikai «Zizmu» saimnieks Gauja vien. Tūkstošiem māju
Zemgalē zaudēja savus saimniekus, un saimnieki – savas mājas. Bet «Zizmas» par labām esam atzina sarkankarogotās armijas jefreitori un kapitani, kas šeit nolēma izvietot disciplināro bataljonu. Citiem vārdiem – tādus formā tērptus indivīdus, kuriem pat padomju vara tā īsti neuzticējās.
Vieni bija sašmucējušies ideoloģiski, bet citi – un tādu bija krietni vairāk – kaut ko nozaguši vai kādu piežmieguši. «Zizmu» vēsturē sākās jauns gadsimts.
Zizma – problēmu un cilvēku gūstā
Tajā laikā, kad partorgu augšējie orgāni visās malās vēstīja, ka līdz pilnīgai, un galīgai komunisma uzvarai palicis teju viens solis – nieka divdesmit gadu – «Zizmas» tika iecerētas kā viens no varenākajiem rukšu kombinātiem. Kaut arī ražojums nenonāca uz iedzimto galda, bet devās tuvākos vai tālākos ceļojumos pie Padomjzemes badīgajiem gaišās nākotnes cēlājiem, savs labums tika arī vietējiem. Bija darbs, bija diplomi par piecgades saīsināšanu, bija prieks par jaunām darba uzvarām.
Modernizēta Stounhedžas versija
Cūku ražošana vērtās arvien plašāka un plašāka, vecajiem kompleksiem nāca klāt jauni, ražošanas iekārtas tika arvien atjauninātas. Katru gadu dzīvi kautuvē beidza vairāk nekā 10 000 šņukuraiņu, un drīz vien produkcija staigātu pa aizrobežā ražotām flīzēm, ja vien… Ja vien nenāktu citi laiki ar citiem tikumiem un idejām.
Šodien no dižās cūku ražotnes ir palikušas tikai atmiņas. Viss noplēsts, norauts, noārdīts, aiznests, aizstiepts, aizvests, nozagts un pārdots. Pat deputātu kungi atrotīja piedurknes, lai no motoriem izvilktu krāsainā metāla tinumus un «aizgādātu» jaunās ražošanas iekārtas lūžņos. Tā tika «nolobīts» veikals, pirts, klubs, ražošanas ēkas,– pa ķieģelītim.
Kaili betona stabi stāv kā modernizēta Stounhedžas versija, kurai tikai trūkst savu druīdu.
Sveķāmurs vai Sīkstulis?
Mazzināmais ciemats Elejas pagastā īpaši nelepojas ar savu nosaukumu, jo, lai kā gadījuma ceļotājs meklētu kādu norādi vienā vai otrā pusē Zizmai – tādu neatrast. Kad mašīna ieripojusi starp nedaudzajām vienkopus satupušajām Zizmas mājelēm, grūti arī atrast kādas pazīmes, kas ļautu šo apdzīvoto vietu saukt par ciematu. Daži vietējie mājas dēvē vēl joprojām par barakām… «Zizmas – 1», «Vecās Zizmas 3», «Zizmas – 5», «Jaunās Zizmas…» utt. Veci kareivji ierindā. Un tikpat noplukuši.
Stūrējam klāt pie «Zizmām – 3» (te kādreiz bijušas kalpu mājas). Vienas durvis ciet un uz tām – miroņgalva. Acīmredzot, kāds Hieronima Bosha sekotājs. Otrā mājas pusē sagaida zosis un visneiedomājamākais dažādu mantu sajaukums. Pat vairāki pisuāri (nez no kurienes un kam domāti?) te kaudzītē sakrauti. Saka – saimniecībā viss noderot… Pēc brīža parādās arī pati saimniece vārdā Ludmila.
Kā tad klājas Zizmā? Ļoti slikti. Nevienam neesot ne zemes, ne darba, kā arī iespēju īrēt zemi. Bitēns nedodot. Ludmila viena pati audzinot četrus bērnus, un vienīgais iztikas avots – govs, sivēns, zosis un pīles. Sienu sapļaujot pa grāvjiem. Saimnieks Bitēns neatļaujot ganīt govi pat uz rugājiem, – arī par to esot jāmaksā. Salmus labāk pats sadedzinot, nekā citiem atdodot. Esot pie saimnieka par velti bietes ravējuši, lai tik zemes gabaliņu iedotu, bet vienalga nedod.
Ar Bitēnu neesot iespējams neko sarunāt. Ludmila mūs brīdina:
– Viņš jums stāstīs, ka mēs, ciema iedzīvotāji, esam kaut kādi liekēži, viņš jums smadzenes «piepūderēs». Saka, ka negribam pie viņa strādāt, kaut arī dodot mums darbu, labi maksājot. Mēs pagājušā gadā visa ģimene pie viņa strādājām. Kaut santīmu būtu iedevis! Manam bērnam ir trīs gadi, es kopā ar viņu gāju pie Bitēna akmeņus lasīt. Ar māju arī ir interesanti. Tā pieder saimniekam, kurš dzīvo Anglijā. Pēc pases es esmu pierakstīta šajā mājā, bet pagasta datorā kaut kādas sievietes dzīvoklī. Ja mani izliks no šīs mājas, kur iešu? Uz mežu, vai? No šejienes izkļūt nav iespējams, jo nav jau ar ko sākt dzīvi no jauna. Jums vajadzēja pavasarī uz šejieni atbraukt, tad jūs redzētu, kā cilvēki Bitēna priekšā uz ceļiem krita, lai zemi iedod. Viņš vēl ar mums šo to parunā, bet sieva – krieviem durvis ciet, un viss.
No «Jaunās Zizmas – 5» izbirst vesela saime un sākumā nedroši, bet pēc tam cits caur citu stāsta, cik briesmīgs esot saimnieks Bitēns, kurš, ja arī dodot darbu, tad naudu nu gan ne. Kāds puiša cilvēks, kurš acīmredzot kādu kaišu profilakses nolūkā iekšēji ierīvējies ar spirtu un iepazīšanos sāk ar paziņojumu, ka tikko iznācis no cietuma, – ieved mūs tieši kartupeļu vagās.
– Te, redziet, ir pārtika 17 ģimenēm – katrai pa trim trīsdesmit metru garām vagām. Tik daudz mums Bitēns «izsniedzis» zemi. Vai tad ar to var iztikt?! Vienīgie cilvēki, kas palīdz, ir no pareizticīgo baznīcas. Mēs pie viņiem pastrādājam, bet viņi mums zāles par velti atved.
Līdzās kartupeļu lauciņam – kādu hektāru liela pļava. Tās esot ganības četrām govīm. No tā paša pleķīša jānovācot arī siens lopiņiem. Bet pašam – vismaz 300 hektāru!
Jā, zāle tiešām nograuzta līdz ar zemi…
Lai arī kurā no «Zizmām» iegrieztos, visur viens un tas pats: darba nav, naudas nav, dzīvot nav no kā, un Bitēns – slikts. Cieminieku mutēs visādi locītā saimnieka māja ir atstatus no «centra». Kamēr tur nokļūstam, iztēlē sarosās vesela rinda budžu tēlu. Kāds tad ir īstenais Zizmas saimnieks? Varbūt Sveķāmuram līdzīgs, kas no Upīša «Zaļās zemes» iekāpis jaunajos saimnieku laikos? Nabaga Ošu Anna… Skops, nenovīdīgs izdzinējs. Varbūt Sīkstulis, kurš sēž nevis kā agrāk uz naudas lādes, bet sargā savus salmu kūļus. Pavļika Morozova tēvs, kuru jaunā kolchoznieku paaudze «izkulakoja»? Būtu vēl šajā ciemā kāds Baldā, kas krievu tautas pasakā ar knipi pievārēja savu izkalpinātāju.
Pats sev izdzinējs un kalps
«Viļumēnos» Sveķāmuru nesastapām. Četrdesmitgadnieks Andris Bitēns tobrīd melnās miesās līkņāja pār motoriem. Atšķirībā no saviem pēlējiem viņš tobrīd strādāja.
– Jūs laikam esat tas lielais izspiedējs?
– Jā. Man tagad neviena priekšnieka nav, bet esmu vairāk izspiests (pats sevi izdzinis), nekā tad, kad tādi vēl bija.
Bet jūs? Skribenti no avīzes?
– Jā. Katram sava dakša, ar ko rakt.
Tā sākas mūsu saruna par Zizmu, «Viļumēniem» un cilvēkiem.
Zemnieku saimniecība «Viļumēni» radās 1989. gadā. Bitēns ir viens no pēdējiem Breša zemniekiem. Toreiz pagasta veči sprieda, ka zemi jāpiešķir tikai atbilstoši lopiņu skaitam. Un tā nu – kā smejies – 23 teļi ieguva zemi lietošanā ar izpirkšanas tiesībām. Tad vēl zemnieciņš bija tikai tāds sīkulītis pret vēl pastāvošajiem kolhoziem, kuru traktoristi, apstrādājot laukus, mēdza apart arī zemnieka ceļu. Varbūt tieši tad radās doma paplašināt saimniecību, kas nu pārsniegusi 300 hektāru robežu. Tiesa, arī tagad tā vēl ir sadrumstalota atsevišķos gabalos. 90. gadu vidū, kad sākās apzināta apkārtējo z/s platību apvienošana ar domu veidot racionāli apsaimniekojamas platības, «Viļumēniem» pievienojās «Vankas» –mājas ar 60 hektāriem pūrā. Izmantojot bankas kredītu, tām piepulcējās «Rušiņu» mājas un saimniecība. Bitēns ar «Zizmu» mantinieku Gauju noslēdza arī vienošanos par tam denacionalizētās zemes (pusi no kādreizējās saimniecības) pārņemšanu apsaimniekošanā. Otra puse (vairāk vērtīgā un izmantojamā), gaidot, kad tiks nokārtotas visas papīra formalitātes, «aizpeldēja» cita saimnieka rokās. Laikam jau nelāga sagadīšanās, bet jaunais īpašnieks bija vienlaicīgi Zemes komisijas pirmais runasvīrs… Gadās arī tā.
Nokoptie labības lauki pašreiz «Viļumēnos» tiek aparti ar modernu Rietumu tehniku, kura cita starpā aprīkota ar klimata kontroli. Arī mobilais tālrunis traktora vadītājam ir. Graudkopība un bietes ir «Viļumēnu» specializācija. Bija arī lopkopība, bet nu jau vairs ne.
Bitēna saimniecības teritorijā nonākuši divi artēziskie urbumi – 260 metru (1976. gada veikums) un 253 metru (1956. gads) dziļi. Pēdējos gados ne viens vien parūpējies, lai akas tiktu piemēslotas. Par viena metra tīrīšanu jāmaksā 15 latu. Saimniecības robežās iekļaujas vietējās nozīmes īpaši aizsargājamais dabas objekts Zizmas parks 12 hektāru platībā. Aizaudzis un vietējo iedzīvotāju neievērots.
Mērnieku laiki Zizmā vēl nav beigušies. Pēdējās aktivitātes saistās ar Bitēna zemes iedalīšanu (viņu pašu par to nemaz nebrīdinot) dažādo Zizmu māju «apkalpošanai». Turklāt zemes nodokļa maksāšana vēl joprojām ir Bitēna privilēģija.
Zizmā mīt daudz taisnību. Katram sava, un vienīgo atrast ir tas pats, kas meklēt asāko adatu eža kažokā. Vairumu ciemata iedzīvotāju māc pamatotas bažas par rītdienu, tāpat kā Andri Bitēnu – Zizmas nākotne.
Kaut arī pagātnē traģiski zaudējis dēlu un šobrīd spiests cīnīties par meitas dzīvību, «Viļumēnu» saimnieks uz rītdienu raugās ar cerību.
Laimes aka ir izsīkusi, laiks rakt jaunu
Šodien Zizma nav īpašuma, bet gan atbildības problēma, ir pārliecināts Bitēns. Taisnība gan – problēmu te ir daudz. Bet risinātāju…
– Dzeršana bez jēgas, bez saprašanas. Šie cilvēki pārtiek no gadījuma darbiņiem. Mums jau te izveidojusies vietējā darba birža – atbrauc viens saimnieks, otrs un piedāvā darbu uz noteiktām stundām vai dienām. Tiek visi līkopi lauzti, jo agrāk vai vēlāk tie beidzas ar piedzeršanos – un bieži tieši tad, kad darba rokas visvairāk vajadzīgas. Ja es kādam apstrādāju zemi un ja nav naudas, ko samaksāt, dodu iespēju atstrādāt. Žēl bērnu. Tu samaksā mammai par darbu ar cukuru, viņa tūlīt uz «točku» prom, pārdod cukuru par smiekla naudu un nopērk brandavīnu. Bet bērni: «Ģaģa, dai hļebuško».
Šur tur šo to vēl nozog un pārdod. Bet nu jau šī «laimes aka» ir izsīkusi. Elejieši paši savām rokām ir nojaukuši savas beverīnas – Elejas pili jau padomju laikos un pēc tam «Zizmu» un «Beverīnu» kompleksus. Tagad uz privatizāciju iet brūkošās Zizmas mājas. Labi, privatizēs, bet ko tālāk? Kas tās mājas uzturēs? Jau tagad šie cilvēki nespēj (arī negrib) nodrošināt sev normālu eksistenci. Pašreiz mums Latvijā iedibināta sistēma «skaldi un valdi» – jo vairāk sadrumstalos zemniekus, jo sadrumstalotāka būs lauksaimniecība un jo vieglāk visus «bāzt ķešā».
Ar Andra Bitēna gādību visa ciemata jaunākā paaudze aizvesta pie dievgalda. Tagad krievu pareizticīgo baznīcā Zizmas iedzīvotājiem vienmēr durvis vaļā, tā gan pabaro cilvēkus, gan arī pa reizei iedod kādu darbu.
Iespējams, ka šī pārmaiņa nesīs kādu gaišumu visai drūmajā ciemata ļaužu dzīvē. Iespējams, ka Zizmas iedzīvotāji «ieinteresēs» arī pagasta varu. Un – cerams – pēc desmit gadu ilgušas muļļāšanās valsts beidzot spēs definēt savu lauksaimniecības politiku un uzņemties atbildību arī par tiem apmēram 200 000 cilvēku, kuru eksistenci dzīve laukos vairs nespēs nodrošināt.
