Turpinām publicēt aprakstus no GAITA GRŪTUPA grāmatas «Gadsimta katastrofas Latvijā», kas nāks klajā septembrī.
Turpinām publicēt aprakstus no GAITA GRŪTUPA grāmatas «Gadsimta katastrofas Latvijā», kas nāks klajā septembrī.
Lauksaimniekiem – zaudējumi 118 miljonu latu vērtībā
Togad lietavas nerimās jau kopš pavasara. Nokrišņiem par 80% pārsniedzot normu, apmēram trešdaļa Latvijas lauku palika atmatā. Taču arī tur, kur ar grūtībām izdevās kaut ko iesēt vai iestādīt, pārmērīgajā slapjumā bieži vien sēkla sapuva un iznīka. Applūdušajās un dumbrainajās ganībās neauga zāle, un, kā 1928. gada jūnijā rakstīja ievērojamais latviešu ekonomists profesors Kārlis Balodis, likās, ka «atkārtosies 1847. – bada – gads, kad laucinieki varēja būt laimīgi, ka dabūja ziemā «kroņa maizīti», kuru vēlāk gadu desmitiem nācās atmaksāt».
Kā liecina Iekšlietu ministrijas tolaik veiktais pētījums, 1928. gadā no 198 794 vairāk par ceturto daļu no savas ražas zaudēja 98664 zemnieku saimniecības jeb 49,6%. Kopējie zaudējumi slikto laika apstākļu dēļ tika novērtēti par 118 miljoniem latu. Profesors Kārlis Balodis laikraksta «Jaunākās Ziņas» 26. jūnija numurā secināja:
«Viegli var būt, ka šogad pa visu Latviju nesanāks vairāk kā pusražas, tas ir, ap 430 tūkstoši tonnu normālo 860 tūkstošu vietā, pie kuriem mums jau būtu bijis jāpērk klāt ap 120 tūkstoši tonnu ievedamās labības. Apstākļi tiešām katastrofāli… Bet, protams, taisni tāpēc nedrīkstam zaudēt galvu. Nedrīkstam likt rokas klēpī un apmierināties ar 80 tūkstošu latu pabalsta cietušajiem apgabaliem. Nekādi nedrīkst pielaist, ka vēl neapsētie varbūt 40 procenti vasarāju un linu lauki tiešām paliek atmatā. Ja arī vairs nebūtu cerības, ka apsētie vasarāji vēl nogatavosies, jāsēj kaut līdz 20. vai 25. jūlijam! Nebūs graudu, būs laba lopbarība!»
Zemnieki rokas nenolaida un, kaut līdz pat septembrim lietavas nerimās, tomēr ieguva 562,1 tūkstoti tonnu graudu – vairāk par pusi no tā laika vidējās ražas. Lopbarības trūkuma dēļ saimniecībās nedaudz samazinājās govju un aitu skaits, taču citu lopu kļuva pat vairāk. Krīzes pārvarēšanu sekmēja arī Saeimas
un valdības atbalsts. 1929. gada 26. martā tika pieņemts pat īpašs Likums par pabalstiem un kredītiem plūdos un no neražas cietušajiem iedzīvotājiem. Tādējādi Ministru kabineta rīcībā tika nodoti 9 miljoni latu. Tie tika tērēti, lai lauksaimnieku īstermiņa aizņēmumus Valsts zemes bankā un Valsts hipotēku bankā pārvērstu par ilgtermiņa aizņēmumiem, lai dotu kredītus pārtikas, lopbarības un minerālmēslu iegādei, lai pabalstītu ar pārtiku, apģērbu un apaviem trūcīgos skolniekus un citus. Pēc slapjā gada laukos vairāk uzmanības sāka pievērst zemes meliorācijai, plašākai darbu mehanizācijai. 1847. gadā piedzīvotais bads un parādu jūgs pēc tam vairs neatkārtojās. Itin drīz – jau trīsdesmito gadu vidū – Latvija no labības importētājas kļuva par tās eksportētāju. Līdzīgi bija ar lopkopības produkciju un cukuru.
Ūdens pārsniedza pavasara palu līmeni
1928. gada lielās lietavas un plūdi izraisīja vairākas tiltu un dzirnavu dambju katastrofas. Bieži plūdu briesmas vēl pastiprināja baļķu sastrēgumi, kas radās nesaprātīgas koku pludināšanas dēļ. Pie Strenčiem šāds sastrēgums bija uzpludinājis Gauju pat kilometru platumā, tomēr vietējiem iedzīvotājiem izdevās nosargāt jauno Trikātas ceļa dzelzsbetona tiltu. Līdzīgi tiltu pār Tirzas upi nosargāja tirzmalieši. Diemžēl Līgatnes papīra fabrikā, izskalojumu dēļ nobrūkot pauguram, aizdambējās Līgatnes upītes slūžas un aizsprosts tika pārrauts. Glābdams fabrikas mantu, tur gāja bojā papīra meistars Krakovs ar savu sievu. Visvairāk vietas šo lietavu un plūdu aprakstos «Jaunākās Ziņas» atvēl Latvijas labības apcirknim –Zemgalei. Rakstnieks Kārlis Skalbe, speciāli ceļodams no Rīgas uz Jelgavu, pēc tam – uz Bausku, ir atstājis liecību par Mēmeles tilta pārraušanu Bauskā 1928. gada 22. jūnijā. Viņš raksta, ka baļķi šajā vietā sāka strēgt jau 3. jūnijā, bet koku pludināšana Mēmelē un tās pietekās turpinājusies. Arī Jūrniecības departamenta Iekšējo ūdeņu pārvalde, kurai bija pilnvaras koku pludināšanu uz laiku ierobežot vai aizliegt, uz draudošajām briesmām nav nekādi reaģējusi. Baļķi sablīvējās upē visā tās gultnes dziļumā. Tas radīja tādu ūdens līmeņa celšanos, ka tas par četriem metriem pārsniedza normālo (pavasara palu ūdeņi Bauskā parasti nepārsniedza 2 līdz 2,5 metrus virs normas). Turklāt strauja ūdens līmeņa celšanās baušķeniekus pārsteidza naktī. Ļoti cieta Upes un Sudmalu ielas namu iedzīvotāji, ebreju sinagoga un arī pats tilts, kas bija uzbūvēts tikai pirms pieciem gadiem. Tiltam 21. jūnija agrā rītā pēdējo triecienu deva apmēram divtūkstoš kubikmetru malkas krājumu ieskalošana Mēmelē divus kilometrus virs Bauskas. Malkai atduroties pret baļķiem, to sastrēguma kilometru garā aste sablīvējās par dažiem metriem un no kreisā krasta pirmais tilta laidums sāka šķiebties. Zemkopības ministrs Gulbis, kurš Bauskā vadīja glābšanas un palīdzības darbus, pavēlēja slēgt satiksmi pār tiltu (tādējādi baušķenieki sāka šķērsot Mēmeli, staigājot pa sablīvētajiem baļķiem). Pats pārrāvums notika 22. jūnija pēcpusdienā. Domājams, ka to iemūžinājis fotogrāfs Grīnbergs, ar kuru sava ceļojuma laikā tikās Kārlis Skalbe. Spiedienu izturēja tilta dzelzsbetona balsti, kas vēl šobaltdien augšdaļā pastiprināti kalpo atjaunotajam Mēmeles tiltam. Jūnija beigās ūdens līmenis Latvijas upēs tomēr nedaudz kritās, un pamazām baļķu sastrēgums Bauskā tika likvidēts.
Izmantoti
Profesora Artura Boruka grāmata «Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā no senākiem laikiem līdz mūsu dienām». Tā izdota Rīgā 1995. gadā.
Raksti avīzē «Jaunākās Ziņas» 1928. gada jūnijā un jūlijā.
Jelgavas Novadpētniecības muzeja fotogrāfijas.
