N.Kopernika un Dž.Bruno mācības tālāk attīstīja 17. gadsimta dabaszinātnieki. I.Keplers (1571 – 1630) formulēja trīs likumus astronomijā: planētas griežas pa elipsēm, kuru vienā fokusā atrodas Saule.
N.Kopernika un Dž.Bruno mācības tālāk attīstīja 17. gadsimta dabaszinātnieki. I.Keplers (1571 – 1630) formulēja trīs likumus astronomijā: planētas griežas pa elipsēm, kuru vienā fokusā atrodas Saule; līnija, kas savieno planētu ar Sauli, apraksta vienādā laika sprīdī vienādus laukumus; planētu griešanās laika kvadrāti ir proporcionāli to vidējā attāluma no Saules kubiem. Filosofiskā aspektā nozīmīgāks bija pirmais likums. Notika lūzums: zinātnieki atteicās no pārliecības, ka riņķis ir vienīgā ideālā figūra. Savukārt filosofiem bija iespēja jautāt – varbūt planētas pašas par sevi nemaz nav Debesu pasaules daļa, bet gan parasti fiziski objekti? Planētas nebūt nav ideālas un kā gan tad tās var pārstāvēt Dievišķo pasauli?!
Galileo Galilejs (1564 – 1642) pierādīja, ka ķermeņa brīvas krišanas paātrinājums ir vienmērīgs, neņemot vērā gaisa pretestību. Viņš atrada paātrinājuma konstanti – 9,8 m/s2. Bet kur tad palika hierarhijas princips, kas neatzīst vārdu «visi»? Galilejs atklāja, ka kustība ir saliktu spēku iedarbības rezultāts, ka Mēness virspuse līdzinās Zemei un Saulei ir plankumi… Tā jau bija zaimošana! Pirmo reizi inkvizīcija Galileja mācību nosoda 1616. gadā, otro reizi – publiski1633. gadā. Kā zināms, Galilejs melnpaltrakotajiem tumsoņām solīja nekad mūža nepieminēt, ka Zeme griežas ap savu asi un Sauli…
Izaks Ņūtons (1642 – 1727) atklāja, kā darbojas gravitācijas spēks, kuram vienādi pakļauti kā debesu ķermeņi, tā arī no zara krītošs ābols. Arvien vairāk zuda Aristoteļa principi par dvēseliski dzīvo pasauli, kurā mehāniskiem likumiem bija pakārtota vieta. Samazinājās arī Dieva loma: pēc pasaules radīšanas viņš to «lika mierā» un neiesaistījās dabā notiekošajos procesos, kas paši noritēja pēc stingriem likumiem.
Sokrats saistīja zināšanas ar tikumu, bet Jaunlaiku domāšana prasīja tās salaulāt ar spēku, kas nepieciešams nevis lai saudzētu un nožēlotu, bet gan lai pakļautu un pārveidotu. «Zināšanas ir spēks, un spēks ir zināšanas» – ar šo Frānsisa Bēkona (1561 – 1626) devīzi noritēja pārmaiņas laikmeta paradigmā, kas vēlākajos gadsimtos atbrīvoja idejas par revolūciju un dabas pakļaušanu cilvēkam. F.Bēkons bija viens no nedaudzajiem sava laikmeta cilvēkiem, kurā savienojās lielas pretenzijas uz slavu un spēja izprast savu laikmetu. Būdams izteikts augstāko aprindu cilvēks (kurš brīžiem gan piedzīvoja straujus kritienus nežēlastībā), barons, lords zīmogglabātājs
(3. valsts amatpersona) un beigu beigās arī kanclers (otrā persona aiz karalienes), F.Bēkons pazīstams vairāk kā empīrisma tradīciju aizsācējs Jaunajos laikos. Viņš uzskatīja, ka visām zināšanām jābalstās uz pieredzi un norobežojās no empīrisma, to uzskatot par pārāk vienkāršotu pieeju, kas tikai savāc faktus. Tomēr F.Bēkona filosofija bija un palika filosofiskā empīrisma ietvaros, jo par zināšanu pamatu uzskatīja pieredzi. Viņš gribēja attīrīt pieredzi, lai tai pilnīgi varētu uzticēties un izstrādāja mācību par elkiem, kas aktuāla arī šodien. Mēs joprojām esam elku, šablonu ielenkumā un ietekmē. Bet vēsture liecina, ka F.Bēkons spējis būt tuvāko draugu nodevējs, ziņu pienesējs un kādu laiku atpūties cietumā par kukuļņemšanu…
Pavērsiena punktu Eiropas filosofijas vēsturē iezīmēja Renē Dekarta (1596 – 1650) uzskati. Ar viņu aizsākās Jaunlaiku racionālisms, kas atzīst, ka tikai prāts ir īsto zināšanu avots. Dekarts uzdeva būtisku jautājumu, uz ko filosofija var paļauties kā uz pilnīgi neapšaubāmu, un pats arī sniedza atbildi: jāšaubās ir pilnīgi par visu! Dekarta filosofijas pamatā bija atziņa: domāju, tātad esmu (cogito, ergo sum). Kad cilvēks domā, viņš neapšaubāmi apjēdz, ka viņš domā un pastāv kā domājoša būtne. Pasaulē, pēc Dekarta uzskatiem, noteicošās ir divu veidu substances: domājoša («Es») un materiāla (mans ķermenis, materiālās lietas utt.). Tādēļ viņu min pie duālistiem.
Jaunlaiku filosofijā racionālisms attīstījās nemitīgā diskusijā ar empīrismu, kas balstījās uz atziņu par vienas substances pastāvēšanu (monisms). Monisms atzina, ka pasaule ir vienota.
Cilvēka vietu bezgalībā
17. gadsimtā meklēja franču dabaszinātnieks un domātājs Blēzs Paskāls (1623 – 1662): cilvēks ir tikai sīks puteklītis uz bezgalīgā Visuma fona, nevis radības kronis, kā tas bija Akvīnas Toma filosofijā. Cilvēka liktenis ir balsansēt virs diviem bezdibeņiem –bezgalību un neesamību.
