Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados civilizāciju sasniedza vēl viens tehnikas evolūcijas produkts – televīzija.
Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados civilizāciju sasniedza vēl viens tehnikas evolūcijas produkts – televīzija.
Mūsdienu civilizētajā pasaulē reti kurā mājā nav šīs brīnumierīces – televizora. Tas pavada mūs priekos un bēdās, slimībās un veselībā. Televizors kā informācijas sniedzējs, izklaidētājs, vienkārši mēbele, viens no vistuvākajiem, vienīgais draugs un sarunu biedrs vai pat bērnaukle sadzīvē ir plaši pazīstams.
Televīzija tika patentēta 1929. gadā, un pēc desmit gadiem cilvēci sasniedza pirmās pārraides. Tas bija milzīgs atklājums. Informācijas vizualizācija ļoti ātri ieguva popularitāti. Jau pēc divdesmit pieciem gadiem 90 procentiem ASV iedzīvotāju mājās bija televīzijas uztvērēji. Protams, tas bija trieciens presei un radio, kam nu informācijas izplatīšanas biznesā bija jādalās, turklāt skaidri apzinoties, ka klātpienācēja nav nekāda vārgule. Ar laiku ietekmes sfēras tika sadalītas, un televīzija ieņēma stabilu un noteiktu vietu cilvēku dzīvē.
Televīzijas lielo nozīmi sadzīvē savā laikā paredzēja jau varenais gaišreģis Nostradams, kurš savās vīzijās bija redzējis cilvēkus viņu mājokļos, kuri, acis nenovērsuši, tā, it kā tie pielūgtu kādu svēto, blenž uz kādu dīvainu priekšmetu – kasti vai akmeni, uz kura redzams krāsains attēls. Tolaik gaišreģim nebija ne jausmas, kas tas par priekšmetu, kas nākotnē cilvēka mājvietā ieņems krucifiksa vai svētbildes vietu, un kādu iemeslu dēļ tas tiks tik dievbijīgi godāts…
Nenoliedzami televīzijai ir milzīga nozīme un ietekme cilvēka attīstībā. Tā nav tikai vizualizēta informācijas piegāde un izklaide. Televīzija ir ceturtās – neformālās – varas pārstāve. Tā veido sabiedrības domu, nosaka tendences, ietekmē notikumu gaitu, turklāt izmantojot ietekmīgākus līdzekļus nekā prese un radio. Divdesmitajā jeb informācijas gadsimtā ir svarīgi, kā informācija tiek sniegta. Televīzijai šajā ziņā ir lielākas iespējas, jo, kā zināms, cilvēks vairāk tic tam, ko redz, nevis dzird vai izlasa.
Laika gaitā televīzijas attīstība ir manāmi progresējusi. Savos pirmsākumos tā raidīja tikai dažas stundas pavisam sliktā kvalitātē, bet tagad televizorus var neizslēgt cauru diennakti.
Uz televīzijas bāzes ir izveidots vēl viens divdesmitā gadsimta fenomens – dators. Tas jau kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu cilvēku sadzīvē un ir ne vien elektroniska rakstāmmašīna, bet ar savām neierobežotajām iespējām arī mērķtiecīgi pārņem dažādas citas nozares. Iespējams, ka nākotnē dators pat kontrolēs cilvēku prātus.
Ar televīziju ir tāpat kā ar medikamentiem: pozitīvu rezultātu var panākt, lietojot to pareizās devās, pārdozēšana vai nepareiza zāļu lietošana var beigties letāli.
Arī televīzija vienlaikus izglīto un degradē. Arvien plašāk sabiedrībā tiek risināta diskusija par televīzijas negatīvo ietekmi uz indivīdu. Kā slikts piemērs tiek minēti daudzie bērni, kas uzauguši pie televizora ekrāniem. Saprātīgi un par bērnu nākotni domājoši vecāki arvien noteiktāk ierobežo televīzijai atvēlēto laiku un izvēlas raidījumu saturu. Pārējo laiku viņi pavada sarunās, rotaļās un pastaigās ar bērnu, rosinot interesi lasīt grāmatas.
Tomēr katrai monētai ir divas puses. Vai cilvēks būs spējīgs iekļauties sabiedrībā, ja pilnībā atteiksies no televīzijas – viena no mūsu gadsimta visvarenākajiem atklājumiem?
Par televīzijas nozīmi cilvēka dzīvē savu viedokli izsaka psiholoģe Ilze Tomašūne:
– Manuprāt, skatoties jebkuru pārraidi televīzijā, pārdzīvojums nav tiešs. Vai nu cilvēks uz ekrāna notiekošajā ir iekšā, vai ir kā skatītājs no malas. Traģiski ir tas, ka šis stāvoklis – es esmu no malas – sāk dominēt cilvēku savstarpējās attiecībās. Televizors sāk aizstāt dzīvo saskarsmi un cilvēkam veidojas nevajadzīgi stereotipi. Kad viņš iziet sabiedrībā, tad nespēj saprast, kāpēc tās emocijas, kas bija televīzijā un tās, kas ir reālajā dzīvē, ir atšķirīgas. Un sāk rasties domstarpības.
Protams, cilvēki, risinot savas problēmas, izmanto arī televīzijā redzētos piemērus, jo neko nevar radīt no jauna, uz kāda pieredzes ir jābalstās. Un ir vienalga, vai to, kā rīkoties, cilvēkam pasaka draugs, viņš izlasa grāmatā vai redz televīzijā. Ir bērni, kam jau no mazām dienām ir tendence sēdēt pie televizora, un ir tādi, kam televīzija ir pilnīgi vienaldzīga. Es no savas pieredzes darbā ar bērniem varu droši teikt, ka tiem, kas nemēdz sēdēt pie televizora, radošais potenciāls un fantāzijas apjoms mākslas jomās ir krietni lielāks, savukārt tiem, kas darbojas ar televizoru un datoru, ir vairāk tehnokrātiska domāšana. Vai tas ir labi, vai slikti to rādīs laiks. Uzskatu, ka uz jautājumu par to, kā bērnu ietekmē televīzijā redzamā vardarbība, nevar atbildēt neviens. Protams, viņš ietekmējas no tā, ko redz. Ja bērnam nav pretējas pieredzes, ja viņam ģimenē nav mācīts, kā uzvesties sabiedrībā un izturēties pret apkārtējiem, viņš pieņem televīzijā redzēto kā normālu parādību. Mūs visus ietekmē tas, ko redzam, jo aptuveni 70 procentu no informācijas mēs uztveram vizuāli, un tas ir daudz. Protams, televīzija to izmanto, lai ietekmētu cilvēkus.
Es uzskatu, ka vajag domāt par labo un pilnveido to, visu enerģiju, kas tiek izmantota, lai iznīcinātu ļauno, varētu izlietot, lai pilnveidotu labo.
«..krāsaini tempļi cilvēku būdiņās»
Nostradams
