Jelgavas teātris savā laikā daudz rādīja operetes un dziesmu spēles. Jelgavnieki tās iemīļoja, dzīvoja tām līdzi, ilgi glabāja tās atmiņā.
Jelgavas teātris savā laikā daudz rādīja operetes un dziesmu spēles. Jelgavnieki tās iemīļoja, dzīvoja tām līdzi, ilgi glabāja tās atmiņā. Mana tante Guste, kuras mājās Zaļenieku «Dakterniekos» es vienmēr pavadīju vasaras, bieži vien sajūsmas pilnu skatienu atcerējās, kā Silvu kādreiz dziedājusi Emma Ezeriņa. Kad es sāku apmeklēt Jelgavas teātra izrādes, Emma Ezeriņa uz Jelgavas teātra skatuves vairs nedarbojās, viņa bija pārgājusi uz Rīgu, taču Jelgavas teātrī operešu izrādēs skatītājus turpināja iepriecināt smuidras, draiskas meitenes, parasti viņas bija sešas, varbūt arī astoņas. Sprigani viņas nodejoja savu deju un tad iejuka pūlī, bet barvede tām bija īpaši temperamentīga meitene, kam bieži vien izrādes laikā kājās bija sarkani pusgari zābaki. Nereti šī nelielā auguma jauniete dejoja solo dejās. Var jau būt, ka viņa vairs nebija nekāda meitene, taču ar savu spriganumu un jauneklīgumu radīja tādu ilūziju. Nu varu atklāt viņas vārdu: tā bija Alma Kūmiņa. Kad nesen sameklēju Almas Kūmiņas dzimšanas datus, izrādījās, ka viņa dzimusi 1906. gadā, tātad trīsdesmito gadu beigās četrdesmito sākumā viņai bija jau krietni pāri trīsdesmit.
Alma Kūmiņa bija beigusi A.Ašmanes ritmoplastikas studiju un Jelgavas teātrī kopš 1927. gada darbojās kā plastikas konsultante. Operešu izrādēm viņa iestudēja dejas, mācīja iesācējiem ritmikas pamatus un dejotprasmi. Mūsu skatuves karaliene Elza Radziņa atceras, ka arī viņai Alma Kūmiņa mācījusi izteiksmīgu kustību noslēpumus un «dīdījusi» dejas soļos. Savai ritmoplastikas skolotājai Elza Radziņa ir pateicīga visu mūžu, un par to, ka Elza Radziņa ir viena no mūsu visizteiksmīgākajām aktrisēm arī kustību jomā, neviens nešaubās.
Almai Kūmiņai bija arī sava ritmoplastikas studija, nevaru vairs pateikt, kurā ielā tā atradās, taču atceros tādus sludinājumus lasījis. Alma Kūmiņa ne tikai mācīja dejot citiem, viņa arī piedalījās izrādēs kā dejotāja un aktrise. Kā jau minēju, viņa bija neliela auguma, un Almas Kūmiņas dotības īsti labi noderēja zēnu un meiteņu lomām. Nereti viņai iznāca dublēties ar Elvīru Līcīti, Alma Kūmiņa bija Ieviņa R.Blaumaņa «Skroderdienās Silmačos» un Edžiņš «Indrānos». M.Zīvertam ir luga «Zelta zeme». Tajā A.Kūmiņa tēloja ganu Ievēnu, A.Grīna lugā «Tēvzeme» bija puikas Jankas lomā, bet A.Brigaderes «Maijā un Paijā» – viena no Laimas pavadonēm Zīle. Bija, bija, bija… Un tad viss sabruka. Jelgava dega. Bija jādodas bēgļu gaitās, un sarkanie zābaki palika tur – liesmās un dūmos…
Ilgu laiku par Almu Kūmiņu, pirmā vīra uzvārdā Ozoliņu, nebija nekādu ziņu, un, kad kādu aktrises dzīves gaitas pavedienu sataustīju, viņas vairs nebija dzīvo vidū.
Kara beigās Alma Kūmiņa bija nonākusi Vācijā, tur piedalījusies kādās Fišbahas Latviešu teātra izrādēs, bet 1950. gadā izceļojusi uz ASV. Pāris gadu Ņujorkā Alma Krūmiņa bija deju skolotāja, pēc tam pārcēlās uz Viskonsinas štatu, kur apmetās Fondulakas pilsētā. Kur vienkopus ir trīs latvieši, tur arī teātris: A.Krūmiņa vadīja Fondulakas Latviešu aktieru kopu, darbojās kā režisore, iestudēdama vairākas latviešu autoru lugas, to skaitā J.Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks», R.Blaumaņa «Zagļus», Sk.Pences komēdiju «Lielais malks», E.Vulfa viencēlienu «Līnis murdā».
Alma Kūmiņa mira 1971. gadā īsi pirms Jāņiem. Viņa atdusas tālajā Viskonsinas štatā. Meitene sarkanos zābakos…
