Viens no jauniešiem, kam Alma Kūmiņa mācīja skatuves kustību un deju prasmi, bija Voldemārs Krūmiņš – no galvas līdz kāju papēžiem jelgavnieks – Jelgavā dzimis, Jelgavā audzis, Jelgavā sasirdzis ar teātri.
Viens no jauniešiem, kam Alma Kūmiņa mācīja skatuves kustību un deju prasmi, bija Voldemārs Krūmiņš – no galvas līdz kāju papēžiem jelgavnieks – Jelgavā dzimis, Jelgavā audzis, Jelgavā sasirdzis ar teātri, Jelgavā arī sievu nolūkojis – tā bija aktrise Alise Laure. Viņa bija pāris gadu vecāka par Voldemāru Krūmiņu, Jelgavas teātrī tēloja dažādas dāmas un kundzes, bet Voldemārs savas gaitas iesāka kā skatuves strādnieks.
Viņam bija tikai divpadsmit gadu, kad pamodās lielā mīlestība – teātris –, un zēns sāka tur strādāt.
Režisori pamanīja sprauno puiku, sāka iedalīt viņam nelielas lomiņas, līdz zēns pieauga par slaidu, izskatīgu jaunekli, un atklājās, ka viņam ir laba balss un viņš it labi noder operešu izrādēs. Un tādu arī es Krūmiņu atceros: jaunu, izskatīgu, bieži vien frakā ģērbtu, protams, dziedošu. Viņš dziedāja un tēloja Niki O.Šrausa operetē «Valša sapnis», Zandoru Fr.Lehāra operetē «Sapnis Māras naktī», Henriju Miršē I.Kalmana operetē «Monmartras vijolīte», Huanu N.Dostāla «Klīvijā». Protams, bija arī citas lomas, jauneklī atklājās raksturotāja dotības, viņš tēloja Vīskreli R.Blaumaņa lugā «Ugunī» un Joski «Skroderdienās».
V.Lāča «Zvejnieka dēla» iestudējumā V.Krūmiņš bija Oskara palaidnīgais brālis Roberts, taču sirdij tuvākās bija un palika operešu lomas.
Vācu laikā V.Krūmiņš Jelgavu atstāja, pārejot uz Rīgā toreiz nodibināto Tautas teātri, jo tas bieži iestudēja operetes, un teātrim trūka operešu varoņa.
Voldemārs Krūmiņš bija pašā spēku plaukumā – nedaudz pāri trīsdesmit, slaids un elegants. Rīdzinieces viņš valdzināja kā Danilo Fr.Lehāra operetē «Jautrā atraitne» un Erminio K.Milekera «Gasparonē». Bija vēl citas lomas, un V.Krūmiņa karjera nu īsti varēja sākties, bet… Tas pats daudzpunkts.
1944. gadā V.Krūmiņš nonāca Vācijā, darbojās Memingenas un Fišbahas Latviešu teātra kopās, tēloja Ansi A.Brigaderes lugā «Pie latviešu miljonāra» un Kātiņa kungu E.Vulfa komēdijā «Sensācija». Pēc tam viņš kopā ar kundzi izceļoja uz Ameriku, nonāca Milvokos, kur spēlēja arī viņa kādreizējā kolēģe Elza Tauriņa.
Milvoku teātrī V.Krūmiņš iestudēja dažas lugas, bet diemžēl viņa slavas laiks bija pagājis, pats liktenis neatļāva pilnībā atplaukt talantam: saldo, skaisto atmiņu laiks palika te, mūsu Jelgavā.
V.Krūmiņš kaisli mīlēja teātri, viņam bija visas dotības, lai kļūtu par spilgtu zvaigzni pie latviešu mākslas debesīm, taču savilkās mākoņi…
Jelgavnieks Voldemārs Krūmiņš nodzīvoja līdz 1986. gadam. Viņa pīšļi apglabāti Milvoku kapsētā.
Rakstnieks V.Rihters – arī jelgavnieks – raksturojis V.Krūmiņu savās atmiņās:
«Oficiāli viņš nebija beidzis nekādu dramatisku skolu, bet skola vien jau nerada mākslinieku, tā dod tehniskas zināšanas un darba pamatus.
Krūmiņam ilgā skatuves pieredze, paša sūrais darbs labu režisoru vadībā, zināšanas, kuras viņš bija ieguvis dramatiskās mākslas lekcijās, vienmēr lika atrast pareizo ceļu režijas darbā.
Viņa lielākā māksla bija palīdzēt amatieriem atrast pareizo lomas raksturu un dabūt no viņa lielāko sniegumu. Šī māksla bija ievērības cienīga.» (Žurnālā «Skatuve un dzīve», 1960. g. nr.7.)
