7. augustā Jelgavas Brīvdabas estrādē pulcējās tie, kas negribēja palaist garām izdevību paklausīties Nika Matvejeva un popgrupas «Pekšņi» dziedājumu.
7. augustā Jelgavas Brīvdabas estrādē pulcējās tie, kas negribēja palaist garām izdevību paklausīties Nika Matvejeva un popgrupas «Pekšņi» dziedājumu.
Diemžēl cilvēku, kas atnāca uz koncertu, bija pavisam maz. Skumji, jo Niks Matvejevs, īpaši pēc operas «Parīzes Dievmātes katedrāle», par popularitātes trūkumu sūdzēties nevar. Arī grupas «Sīpoli» ziedu laikos viņš bija viens no Latvijā iemīļotākajiem dziedātājiem.
Nevar apgalvot, ka koncerta programma bija izveidota ļoti veiksmīgi (trūka izteiksmīgāka skatuviskā noformējuma), tomēr uzstāšanās kvalitāte bija nesalīdzināmi augstāka par Jelgavā tik bieži spēlējošo deju mūzikas grupu vokālajām spējām.
Reizi pa reizei dzirdamas deju mūzikas neatbalstītāju pretenzijas par tāda veida ansambļu nereto uzstāšanos Jelgavā, nu jāsecina, ka šo koncertu rīkotāji trāpījuši naglai uz galvas: acīmredzot pie mums citādāku mūziku neviens nevēlas klausīties. Šejieniešiem pietiek ar pāris muļķīga teksta rindiņām ar apnicīgu piedziedājumu un vienādu ritmu gandrīz visām dziesmām (lai piedod šīs mūzikas atbalstītāji).
Nevar apgalvot, ka Ls 1,50 pieaugušajiem un Ls 0,50 bērniem būtu milzīgi liela summa par tāda mūziķa koncertu. Latvijas Nacionālajā operā par viņa sniegumu maksājam daudz vairāk. Laikam jau galvenais ir prestižs, jo kam gan palielīsies, ka esi dzirdējis Matvejevu brīvdabas estrādē, bet par uzstāšanos operā var daudz lepnāk stāstīt, vēl jo vairāk, ja nopirkta pēc iespējas dārgāka biļete.
Lai arī cilvēku estrādē bija maz, gan solists, gan «Pekšņi» centās uzturēt sev un klausītājiem jautru garastāvokli, sparīgi dziedot un starp dziesmām jokojot. Atnākušie varēja noklausīties gan pilnīgi jaunas Nika Matvejeva dziesmas, kas sarakstītas speciāli «Pekšņiem», gan arī Edgaram Liepiņam veltītu dziesmu ciklu un fragmentus no pirmā lielākā popgrupas «Pekšņi» projekta «Sūnu ciema zēni». Neiztika arī bez populārā Kvazimodo dziedājuma no operas «Parīzes Dievmātes katedrāle», un brīvā dabā tas skanēja tikpat labi kā operā.
