Aigars Morics un Ivars Diržinis mācās LLU Meža fakultātē un ir to skaitā, kas apgūst militāro mācību augstskolā, esot LR Zemessardzes 65. atsevišķajā studentu bataljonā.
Aigars Morics un Ivars Diržinis mācās LLU Meža fakultātē un ir to skaitā, kas apgūst militāro mācību augstskolā, esot LR Zemessardzes 65. atsevišķajā studentu bataljonā. Viņi arī šogad izjuta visas grūtības un gandarījumu par izdarīto vasaras lauku nometnē.
Kā jūs uzzinājāt par iespēju apgūt militāro mācību universitātē?
Ivars: – Kādā no lekcijām mums pastāstīja, ka ir tāda iespēja, iepazīstināja ar plānu, kādā veidā mācības paredzētas.
Kā notika militārā apmācība?
I: – Pirmā teorētiskā daļa bija no mācību gada sākuma līdz zvēresta nodošanai ziemā.
Aigars: – Zvērestu nodevām Rīgā, Doma laukumā.
I: – Pēc tam teorijas lekcijas turpinājās līdz pavasarim. Vidēji visu gadu tās bija divreiz nedēļā pa stundai. Tuvojoties pavasarim lekcijas notika mazliet biežāk, lai varētu visu ātrāk pabeigt un vairāk laika paliktu sesijas kārtošanai.
Vai militārā apmācība netraucēja studijām?
A: – Nē.
I: – Ja grib, daudz var paspēt padarīt.
Vai līdz vasaras nometnei apguvāt arī kaut ko praktiski?
A: – Bija, piemēram, orientēšanās, lai mācētu skriet pa mežu ar karšu palīdzību.
Vai bija arī pārbaudījumi?
I: – Fiziskie normatīvi skriešanā, «pumpēšanās» un tamlīdzīgi.
Cik daudz studentu rudenī sāka mācīties?
I: – Daudz, precīzi nepateikšu, bet visa lielā auditorija bija pilna. Citi kādu laiku nāca uz lekcijām, tad viņiem tās apnika. Ar laiku skaits krietni samazinājās. Sākās nopietnākas studijas, bija studentu ballītes, sarīkojumi, un vienai daļai vairs neatlika laika papildu lekcijām.
Vai lekcijas jums likās interesantas?
I: – Tas atkarīgs no cilvēka. Neesmu tik ļoti aizrāvies ar militārajām lietām, lai man šīs lekcijas šķistu ļoti interesantas, bet tas var noderēt, tāpēc mācījos.
Vai vasaras nometne bija obligāta?
A: – Jā, tas ir kā gala pārbaudījums.
I: – Pirmajā gadā nometnē jābūt kā karavīram un jāpilda fiziskie uzdevumi, jāapgūst teorija, bet otrajā – kā komandierim.
A: – Pēc tā, vai students spēj komandēt, vērtē, vai var piešķirt kaprāļa pakāpi.
Bieži vien tiek runāts par neatbilstošu jauno karavīru sodīšanu, kā bija nometnē?
A: – Bija «jāpumpējas» ar ieroci uz rokām un jāsaka: «Es mīlu savu ieroci.»
I: – Parasti tie, kas īsti negribēja pakļauties pavēlēm, arī neizturēja nometni līdz galam. Ir tādi cilvēki, kas nevar pieņemt, ka militārajā dienestā tevi var komandēt, bļaut. Armijā taču neviens nesaka: «Lūdzu, nogulies un «piepumpējies».»
Kas notiek, ja nepakļaujas?
I: – Nemanīju, ka kāds īpaši censtos pretoties pavēlēm.
A: – Manā vadā bija kāds Filosofijas fakultātes students, kurš visu laiku runāja pretim, viņu beigās atskaitīja par pavēļu nepildīšanu.
Kāda bija vadības attieksme?
A: – Medicīniski visu laiku sekoja līdzi, ja bija sūdzības, uzreiz centās palīdzēt. Daudziem zābakos bija ļoti noberztas kājas, un viņiem atļāva uzdevumus pildīt sporta apavos.
I: – Arī ēdināja ļoti labi. Nodarbībās, protams, komandieri bija stingri, bet pēc tam droši varēja uzdot jautājumus, nebaidoties no negatīvas attieksmes.
Vai stingrība traucēja, vai likās pieņemama?
I: – Patīkami tas nav, bet armija paliek armija.
A: – Manam vadam bija ļoti stingrs komandieris, par katru sīkumu varēja sodīt, tāpēc bija jāuzmanās un jāpierod visu izdarīt kārtīgi.
Kādas bija attiecības pašu kareivju starpā?
I: – Nevarēja just, ka kāds tur būtu jau otro gadu. Visi labi sapratās. Beigās jau sadraudzējāmies. Kursa biedri tika sadalīti atsevišķās rotās, tāpēc vajadzēja sadraudzēties arī ar studentiem pilnīgi no citām Latvijas vietām.
Kādas, jūsuprāt, ir atšķirības starp obligāto militāro dienestu un šo apmācību?
I: – Parastajā armijā viss tiek daudz vairāk stiepts garumā. Te visu īsi un konkrēti iemācīja teorētiski, pēc tam praktiski. Labāk visu ātrāk studiju laikā izdarīt, lai pēc tam var meklēt darbu, nevis vēl iet armijā. Arī attiecības visiem bija ļoti labas.
Vai turpināsiet militāro apmācību arī otru gadu?
A: – Protams, iesākts ir, tad jau arī jāpabeidz.
I: – Teic jau, ka otrais gads esot grūtāks, jo jāmācās komandēt, jāuzņemas lielāka atbildība. Savukārt fiziskajā ziņā šis gads būs vieglāks, jo nevajadzēs vairs pildīt pilnīgi visus tos pašus uzdevumus, ko jaunajiem.
Esot tādi studenti, kas tik ļoti ieinteresējas par militāro dienestu, ka tur arī paliekot. Vai jūs tas spētu piesaistīt?
A: – No vienas puses ir labi, ka ir iespēja pēc tiem diviem gadiem pamācīties vēl pāris mēnešus un iegūt virsnieka pakāpi. Piemēram, ja nevar dabūt darbu savā specialitātē, kāpēc gan ne?
I: – Man nekas nav pretī, tomēr neesmu no tiem, kam patīk militārās lietas.
Vai iesakāt studentiem šāda veida militāro apmācību?
I: – Ja viņi ļoti grib iet ierastajā armijā, lai to dara, bet šī noteikti ir laba iespēja neizniekot velti savu laiku. Protams, ir grūti, bet, saņēmot diplomu, ir milzīgs gandarījums.
