Guļbaļķu celtnes pažobelē mitinājās sirseņi jeb bambarbuki, kā viņus parasti dēvē.
Guļbaļķu celtnes pažobelē mitinājās sirseņi jeb bambarbuki, kā viņus parasti dēvē. Cik vien ilgi mājas ļaudis atminējās, istabaugšā vienmēr dzīvojuši šie varmācīgie kukaiņi. Tie bija salipinājuši lielu pūli no sasmalcināta vietējā materiāla, turējās brīnišķīgi.
No teiktā saprotams, ka bambarbuku dzimta bija sena un dižciltīga. Tik tiešām, kareivīgā cilts piederēja ordenim ar lepnu nosaukumu «Vespa crabro». Vajadzības gadījumā viņi mācēja rīkoties ar ieročiem bez vārda runas.
«Vespa crabro» drošsirži klausīja ordeņa mestram, pieredzējušam sirsenim, ko sauca vienkārši par Bambaru, gan pievienojot priekšvārdiņu fon. Ja taisnība valodām, ar savu aso šķēpu viņš esot gāzis gar zemi mājas saimnieka zirgu. Visai ticami, ordenis izcēlās ar stipru ģifti pīķa galā.
– Nu tad, puiši, spārnos, – mestrs uzsauca, un cietoksnis, kā viņi paši godāja savu pažobeles mājokli, sāka rūkt un drebēt visās šuvēs.
Fon Bambars lidoja bruņinieku bara priekšgalā. Nebija tāda radījuma šajā apkaimē, kas vēlētos ar dižmaņiem satikties. Niknie kukaiņi izmeta plašu loku virs pļavas, labības lauka, pārlidoja upītes līcim un krūmājam, kur lēkāja garauši.
– Lūk, mūsu ordeņa īpašumi, – vecais bambarbuks teica sekotājiem, – ar tiem varam lepoties!
– Bagāti gan esam! – bruņinieki korī atsaucās.
– Vajadzētu grunti vēl paplašināt, – vadonis bilda, – neesmu tikai izdomājis, kādā veidā visērtāk to izdarīt.
– Saprotams, ar pīķi, – pārējie ierūcās.
– Jums prāts uz karošanu? – sirmais mestrs šķelmīgi tilināja ūsiņu. – Nestrēbsim karstu! Pierobežas ozola dobumā dzīvo kaimiņu sirseņi, varbūt apciemosim?
Kā izrādījās, zemzarī patlaban svinēja viņējo virsaiša vārdadienu, tur dunēja kā ērģeles. Ciemiņi novēlēja sābriem gaišu nākotni un tapa aicināti pie mielasta galda. Cits par citu uzsauca tostus uz laimēm.
– Kā nu labi dzīvojat? – «Vespa crabro» dižkungs fon Bambars draudzīgi apvaicājās.
– Pamazām, nebūdams tik augstas kārtas, jubilārs pieticīgi atsaucās, – veselība pagaidām turas, ko ta’ vairāk…
– Ā, tad jau gan.
– Kas ir, sarausim zolīti? – ozola kungs uzaicināja.
– Kādu partiju jau varētu, – viesis piekrita.
Kamēr turpinājās saviesīgā uzdzīve, abi patriarhi nodevās senajai azarta spēlei.
– Uz ko tad sitīsim? – kaimiņš pavaicāja.
– Kādu pļavas stūri jau varētu likt uz kārts, – fon Bambars smēja, – lai noapaļojas robežas.
Otrējs bija ar mieru. Nekā prātīga šim nebija ko likt pretī,
purva mala ar čūskām – visa manta.
Līksmība zemzarī kūla augstu vilni. Tuvākie kaimiņkukaiņi jau sāka bažīties par savu drošību: ar bambarbukiem nebija nekādi joki.
– Esi paspēlējis, ciemiņ, ierādi manim pienākošos zemes gabalu, – ozola sirsenis teica titulētajam paziņam.
– Ņem, rek’, pļavu ar visu siena šķūni, – fon Bambars sapīcis atrūca, cerēdams nākamajā tūrē zaudēto atgūt. Kārtis ir tāda spēle, ka iesākušie nevar laikā mest mieru. Neveiksmes atkārtojās: fon Bambars paspēlēja upītes līci, tad krūmāju, kur lēkā garauši, un beidzot labības lauku. Ordeņa mestrs izrādījās nospēlējies pliks kā siena āzis. Dzīrās turpināt vēl, un drīzi vien pagalam izrādījās arī cietoksnis guļbaļķu mājas pažobelē.
– Nākat šurp, – ozola kungs uzsauca līksmotājiem. – Skatiet, kādu dāvanu sagādāju dzimtai savā vārda dienā!
Ieskurbušie mājinieki un ciemiņi sapulcējās kupla zara galā, no kurienes varēja plaši pārredzēt apkārtnes ainavu.
– Viss tuvu un tālu tagad pieder mūsu dzimtai! Lai jums priecīgi prāti!
Dižciltīgie «Vespa crabro», drūmi rūkdami, atvadījās: pieputējušajā istabaugšā nebija ko meklēt.
– Lidosim palūkot jaunu mājokli, – mierīgi noteica daudzpieredzējušais fon Bambars.
Ordenis «Vespa crabro» esot aizceļojis attālā pagastā, kur šādi kukaiņi nebijuši līdz šim pazīstami. Nezinīši bakstījuši bambarbuku pūzni ar grābekļa kātu, tad gan iepazinušies.
