Lai gan zinātnieki un filosofi Dieva lomu arvien sašaurināja, lielākās daļas sabiedrības pasaules uzskats XVII gadsimtā pilnībā bija saistīts ar reliģiju.
Lai gan zinātnieki un filosofi Dieva lomu arvien sašaurināja, lielākās daļas sabiedrības pasaules uzskats XVII gadsimtā pilnībā bija saistīts ar reliģiju.
Anglijā reliģijas modernizācija izpaudās puritānismā, kas būtībā bija protestantisma novirziens un ievērojami atšķīrās no oficiālās anglikāņu baznīcas. Tomēr pretrunas asā formā starp divām vienas baznīcas «partijām» neizpaudās, līdz Anglijas tronī kāpa Stjuartu dinastijas karalis Džeimss (Jēkabs) I (1603 – 1625) un Čārlzs (Kārlis) I (1625 – 1649). Būdams pārliecināts anglikānis un absolūtās monarhijas piekritējs, Džeimss I tūlīt sāka vajāt puritāņus. Savukārt viņa dēls Čārlzs I iestājās par katolicisma atjaunošanu un sagāja ragos ar parlamentu ticības un nodokļu jautājumos. 1629. gadā karalis patrieca parlamentu un «iztika» bez tā 11 gadu. Taču 1640. gadā, lai legalizētu savu nodokļu laupīšanas politiku, sasauca jaunu parlamentu, cerēdams, ka viņa piekritēji tajā gūs vairākumu. Tomēr smagi vīlās.
Parlaments (darbojās 13 gadu un tādēļ to nosauca par ilgo parlamentu) tūlīt atcēla karaļa izdotos likumus un noteiktos nodokļus, kā arī pasludināja, ka karalim nav nekādu tiesību atlaist parlamentu. To var izdarīt tikai parlaments.
1642. gadā karalis piecus vadošos opozīcijas pārstāvjus apsūdzēja valsts nodevībā, taču parlaments tos atteicās izdot. Čārlza prasībām nepakļāvās arī Londonas mērs, un, saprazdams, ka briest vispārēja sacelšanās, karalis devās uz Velsu, lai pulcinātu karaspēku. Sākās pilsoņu karš starp parlamenta atbalstītājiem, kurus gludi apgriezto matu dēļ iesauca par apaļgalvjiem un karaļa jeb monarhijas piekritējiem, kurus dēvēja par kavalieriem. Parlamenta armijas priekšgalā izvirzījās deputāts no džentriju (jaunās muižniecības) aprindām Olivers Kromvels, kurš bija pārliecināts puritānis un karaļa varas pretinieks. Kromvela brīvprātīgo armijā valdīja dzelzs disciplīna, kas kopā ar puritāņu (independentu) fanātismu darīja to krietni kaujas spējīgāku par veco muižnieku armiju.
1645. gadā Kromvela armija pie Neizbijas ciema guva spožu uzvaru, bet 1649. gada janvārī Čārlzam I par valsts nodevību tika piespriests nāvessods. Anglijā tika likvidēta monarhija un pasludināta republika, zeme kļuva par muižnieku īpašumu, karaļa piekritēju un anglikāņu bīskapu īpašumi tika pārdoti dzimstošajai buržuāzijai, bet zemnieki, kas bija Kromvela armijas kodols, palika bez zemes. Jau pilsoņu kara beigās izveidojās leveleru (nolīdzinātāju) kustība, kas iestājās par sīkīpašniekiem, un digeru (racēju) kustība, kas prasīja visiem vienādas tiesības uz zemi. Kromvels kā vienu, tā otru apspieda, taču parlamentā arvien lielāku teikšanu ieguva mērenie puritāņi (prezbiterieši), kas pretstatā Kromvelu atbalstošajiem radikālajiem puritāņiem atbalstīja zemnieku prasības. 1653. gadā Kromvels padzina parlamentu un ar armijas augstāko virsnieku svētību kļuva par lordu protektoru uz mūžu. Viņa protektorāts pastāvēja piecus gadus, bet 1658. gadā, kad Kromvels mira un viņa titulu mantoja dēls Ričards, kuram nebija nekādas ietekmes ne armijā, ne politikā, valstī sākās jukas. 1660. gadā notika valsts apvērsums, kura rezultātā Anglijā tika atjaunota monarhija. Troni ieguva ar nāvi sodītā Čārlza I dēls Čārlzs II. Sākās represijas pret revolūcijas dalībniekiem. Parlaments sašķēlās divās naidīgās nometnēs: vigi iestājās pret karali un viņa katolicisma virzienā orientēto politiku, bet toriji atbalstīja karali. Tā Anglijā tika likti pamati klasiskajai divpartiju sistēmai.
1697. gadā karalis, opozīcijas spiests, pieņēma vienu no svarīgākajiem likumiem Anglijas vēsturē – Habeas Corpus Act,– kas nodrošināja personas neaizskaramību. Vigu un toriju pretstāvēšana saasinājās, kad Anglijā sāka valdīt Džeimss II, kurš atklāti atbalstīja katoļus un jezuītus un ignorēja parlamentu. 1688. gadā parlaments sacēlās pret karali, pasludināja viņu par gāztu un uzaicināja viņa vietu ieņemt Džeimsa II znotu protestantu Orānijas Vilhelmu. Jaunais karalis pēc parlamenta ierosinājuma (patiesībā – ultimāta) 1689. gadā pasludināja Tiesību deklarāciju, kas ir Anglijas konstitucionālo likumu sastāvdaļa arī mūsdienās. Atbilstoši tai karalim vairs nebija tiesību atcelt parlamenta pieņemtos likumus, ieviest jaunus nodokļus vai sasaukt armiju bez parlamenta ziņas. Beputāti ieguva pilnīgu vārda brīvību. Tā kā 1688. gada notikumi norisinājās bez asinsizliešanas, tos sāka dēvēt par Slaveno revolūciju.
Tādējādi Anglijā XVII gadsimtā izveidojās un nostiprinājās konstitucionālā monarhija.
