Ceturtdienas notikumi Saeimā pierādīja, ka valdības deklarētās rīcībspējas pirmās objektīvās pazīmes izraisa savādu reakciju gan varas kuluāros, gan sabiedriskās domas atziņās.
Ceturtdienas notikumi Saeimā pierādīja, ka valdības deklarētās rīcībspējas pirmās objektīvās pazīmes izraisa savādu reakciju gan varas kuluāros, gan sabiedriskās domas atziņās. Izrādās, ka vienlīdz rīcībspējīga vēlas būt gan parlamentā mazskaitlīgā opozīcija, gan daži sabiedriski organizēti veidojumi. Vienlaikus jāatceras, ka viens un tas pats rīcības cēlonis bieži nosaka būtiskas atšķirības rīcības veidā un veidolā, un, protams, tam pakārtotajos motīvos. Kā mežā sauc, tā atskan, tikai ausis katram citādi sadzird tautas kalpu veselā saprāta saukļus.
Grozījumi Pensiju likumā tika pieņemti ar pārliecinošu balsu vairākumu, un tas nav pārsteidzoši. Par to, ka nepopulāriem lēmumiem gatavā Šķēles valdība un vairākuma koalīcija cenšas mobilizēties cēlo budžeta optimizācijas mērķu labad, Tautas partijai, «Latvijas ceļam» un «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK aizmirstot vecos rēķinus, runāts daudz. Turpretim trīs opozīciju partiju krusteniski veikli un laikus izspēlētais zirdziņa gājiens ar deputātu parakstiem taisnā ceļā pie valsts augstākās amatpersonas, protams, ir ievērības cienīgs fakts. Tas arī liek atcerēties to, ka nesen Valsts valodas likuma peripetijās tamlīdzīgu opozīcijas gājienu tomēr nebija.
Kritušais ābols tālu no ābeles nav jāmeklē. Arodbiedrību, pensionāru un darba devēju organizāciju pārstāvju pagājušonedēļ veiktās akcijas 35 tautas kalpiem skaidroja priekšstatus par augsti saprātīgiem darbiem – šoreiz pazemoto un apvainoto pensionāru un lieku reizi deklarētā kreisuma labad, kura rāmuma pavēnī turpmāk patvērumu gūs valdības rigoriskās finansu psihozes nogurdinātie skolotāji, pirmsskolas vecuma bērni, studenti, sportisti un citi vienkārši ļautiņi. Diemžēl tas nozīmē arī to, ka «Saskaņā» rūdītā Jurkāna populistiskie murgi par ārkārtas vēlēšanām vēl valdības tapšanas laikā tagad šķiet tikpat kā pravietojumi. Žēl, ka jaunā izpildvara, tapšanas rūpju nomākta, laikus neieklausījās. Tagad tai jāklausās pa īstam un ne tikai Jurkāna «Saskaņa» vien.
Opozīcijas pieprasītā referenduma rīkošanas slogs krīzes budžetam tiek lēsts miljona apjomā, bet premjers sev raksturīgajā manierē skaidri un gaiši paziņojis, ka šajā gadījumā nauda tikšot ņemta no gandrīz bankrotējušās Rīgas Komercbankas kasācijai paredzētajiem izdevumiem, referenduma pozitīva iznākuma gadījumā draudot ar vēl zemākām pensijām un nepievilcīgākiem to izmaksas avotiem. Taču ar kreisi politiski merkantiliem mērķiem aizsāktais lērums vismaz divus mēnešus sociālā budžeta, tātad pensiju reformas, glābšanas labad nudien nedos neko, turpretim, ja ne Saeimas, tad vismaz valdības un, jo svarīgāk, skaidras valsts budžeta perspektīvas eksistenci turpmākajiem gadiem tas nopietni apdraud jau tagad.
Taisnība tiem, kuri apgalvo, ka izpildvara pārāk vēlu iesaistījusies dialogā ar visām problēmas risinājumā ieinteresētajām pusēm, kas valdības reputācijai par labu nerunā. Un tomēr pēc šīm konsultācijām Labklājības ministrijas «uzlabotais» grozījumu variants, salīdzinot ar deklarācijā pausto, nenoliedzami ir solis pretim oponētāju vēlmēm. Ceturtdien deputātu debatēs izteikto priekšlikumu gūzmā risinājuma būtisku alternatīvu, saprotams, nebija. Par tādām nevar dēvēt ne, kā allaž, aicinājumus dažu mēnešu laikā optimizēt nodokļu administrēšanas procesu (acīmredzot, vairāk nekā visos neatkarības gados kopumā) vai arī nezin pa kādiem pastarpinātiem kanāliem «pārpumpēt» naudas līdzekļus no viena budžeta sektora uz citu, pēc tam veicot fundamentālas un dārgas bilances aplēses. Bojārs un līdzskrējēji, savus priekšlikumus sludinot, nudien aizmirsuši elementārus īstenības faktus: pensionāri ne tuvu nav vienīgā sociāli maznodrošināto ļaužu grupa (uz iztikas minimuma robežas balansē vairums Latvijas iedzīvotāju), turklāt izmaiņas Pensiju likumā skartu relatīvi mazu daļu – galvenokārt potenciālos pensionārus un pensionārus ar papildu ienākumiem. Īsi sakot, īpaši Krištopana valdības haotiskās politikas dēļ makroekonomikas jomā kopumā neviena valsts saimniecības nozare šobrīd nav finansiāli pašpietiekama, lai atļautos kreisi ekstravagantus eksperimentus budžeta ienākumu sadalē un pārdalē. Visbeidzot, veco ļaužu eksistences gvardiem itin drīz vajadzēs atzīt, ka sociālā budžeta krīze nebūt nav vienīgā baisā un ekonomikas masveida stagnācijas pazīme. Gauži slikti dati runā, piemēram, par preču patēriņa tirgus samazināšanos un milzīgo bezdarbnieku skaitu, vietējo uzņēmumu produkcijas konkurētnespēju un no tā izrietošajām sekām, privatizācijas gausajiem tempiem un patiesi baisajiem investīciju apjoma samazināšanās tempiem, kā arī par citiem faktoriem.
Ne tik lielā mērā jādomā par murgainām nākotnes vīzijām (bada gadiem), cik gribot negribot jāiejūtas priekšvēlēšanu laikiem raksturīgajās noskaņās, kuras nudien saprotamas kā mūsu sociālpolitiskās domas un vienkārši marasma pazīme.
