Paldies par garīguma vērtību skalu Mārtiņam Kaprānam un Jānim Kovaļevskim! Jūs tomēr pārāk idealizējat labos Ulmaņlaikus un noniecināt šodienu!
Paldies par garīguma vērtību skalu Mārtiņam Kaprānam un Jānim Kovaļevskim («Ziņās, 20.07.)! Jūs tomēr pārāk idealizējat labos Ulmaņlaikus un noniecināt šodienu!
Šodien, protams, neviens neies uz koncertu vai teātra izrādi
10 km kājām, un tas arī nav vajadzīgs, jo koncerti un teātri pieejami ar radio un televīzijas starpniecību katram, kam vēl nauda radio uztvērējus un televizorus iegādāties un remontēt dzīvokli. Tādēļ arī sabiedrība pasīvāka. Toreiz no trim iedzīvotājiem vismaz divi dzīvoja laukos, un katram otrajam lauciniekam bija īpašums. Bija daudz amatnieku, un arī amats un darba rīki bija līdzvērtīgi nekustamajam īpašumam. Kāds saimnieks sūrojās, ka aizlijis siens, jo jaukajā dienā vedis teātra dekorācijas uz kaimiņu pagasta tautas namu (gaišuma kopšana). Šobrīd jārunā par sabiedrībā notiekošo procesu izpratnes trūkumu: joprojām meklējam vadoni vai vismaz godīgu partijas sekretāru, kam izkratīt sirdi par nodarītajām pārestībām, par nenotikušo privatizāciju, kas tuvojas nobeigumam: nebūs jau vairāk valsts monopolu, ko pārvērst privātmonopolos.
Toreiz pusei Latvijas ģimeņu bija lielāki vai mazāki privātīpašumi, tagad varbūt ceturtajam vai piektajam iedzīvotājam ir īpašums, kurš nesagādā raizes tā īpašniekam (bankrotu). 10 % darba spējīgo nav darba, un tikpat daudz droši vien ir to, kuri nav reģistrējušies vai kuriem nopelnītais sagādā vienas rūpes, proti, paēst arī rīt un parīt…
Visos laikos ir bijusi zināma daļa to, kuri bez grāvja dubļiem uzskata par kaunu dzīvot pasaulē.
Mūsu nelaime ir tā, ka joprojām nav izveidojusies vidusšķira jeb cilvēki, kas ir valsts sabiedrības pamats. Mums nav sīko īpašnieku un sīkražotāju, jo aizvadītajā laikmetā cilvēks piederēja valstij. Tagad cilvēki, sabiedrība veido valsti, bet valdošie joprojām uzskata, ka valsts veido sabiedrību un nervozē, ja tā prasa normālu privatizāciju, nevis mūžīgās manipulācijas ar valsts un pašvaldību budžetiem.
Normālās demokrātiskās valstīs puse valsts budžeta ir pašvaldību rīcībā. Tur neslēdz skolas un nelikvidē slimnīcas, jo uzskata par kaunu nomirt bez ārsta palīdzības. Pie mums uzskata par goda lietu nomirt bez tās. Lai būtu garīgums, ir vajadzīga normāli pārtikusi sabiedrība.
Ja nav naudas grāmatām (laikrakstiem), par kādu garīguma veidošanu varam runāt? Ne jau velti 1944. gada rudenī padomju armijas karavīri, ieraugot mājās grāmatas plauktā un telefona aparātu blakus, sacīja:
– Pie jums vai katrā mājā dzīvo skolotāji!
Prātu un veselību par naudu nevar nopirkt, bet garīguma kopšanai tā vajadzīga!
