Ceļu būves un remontu, kā arī ceļu seguma materiālu ražošanas firma «Igate» šogad sākusi ražot granīta šķembas, ko izmanto augstākās kategorijas ceļu asfaltēšanai.
Ceļu būves un remontu,
kā arī ceļu seguma materiālu ražošanas firma «Igate»
šogad sākusi ražot granīta šķembas, ko izmanto augstākās kategorijas ceļu asfaltēšanai. Nupat uzsākta arī bruģa izmēģinājuma partijas izgatavošana.
Sapni par bruģa ražošanu firma lolojusi un līdzekļus krājusi divus gadus. Nu projekta realizācija nonākusi tiktāl, ka uzņēmuma direktors Raimonds Holts, stāvēdams kādreizējās Vilces darbnīcās un ar profesionāļa aci vērtēdams bruģa ražošanas mēģinājumus, ir pārliecināts, ka tā lieta ies.
Brāķis nedrīkst būt
Arī jaunā produkcijas veida eksperts un būvniecības materiālu ražošanas pārzinātājs no Tehniskās universitātes bijis gandarīts, ka praktiski bruģi izdevies iegūt gandrīz vai uzreiz. Vienīgi pats pirmais mēģinājums nav bijis veiksmīgs. Parasti ražotājiem, pievēršoties kam jaunam, pielabošana un noturīga rezultāta sasniegšana ilgstot vismaz pusgadu.
Bruģa ražošanas iekārta uzstādīta un arī pats process notiek iegādātajās Vilces darbnīcās. Vācijā ražoto iekārtu vērtību firma tur noslēpumā, taču fakts, ka tikai forma vien, kurā izvietojas 14 standartizmēra bruģa ķieģelīšu, maksā trīs tūkstošus vācu marku, liecina, ka tā nav no lētajām. Lai sasniegtu un stabili noturētu produkcijas kvalitāti, iekārta aprīkota ar elektroniskajām izejvielu un neorganisko saistvielu dozācijas ierīcēm. Pēdējās izejvielas nodrošina bruģa cietību un izturību un tiek vestas no Vācijas. Lai nepieļautu dažādu ikdienā izmantojamā cementa marku sajaukšanos, iegādāta atsevišķa automašīna tikai augstvērtīgākā Brocēnu cementa piegādei.
– Brāķis nedrīkst būt, – minēto pasākumu lietderību kodolīgi pamato R.Holts.
Iekārtu jauda astoņās stundās ļauj sagatavot 270 kvadrātmetru bruģa. Protams, par tādu vēl pāragri runāt, taču pirmā interese par «Igates» ražojumu jau parādījusies. Noturīga pieprasījuma gadījumā klientu prasību apmierināšanai vajadzēs iegādāties arī citu bruģakmens izmēru veidnes.
Pagaidām bruģa ražotnē, meistaru Edgaru Šteinhofu ieskaitot, rosās četri cilvēki. Lai kaut nedaudz ietaupītu līdzekļus, paliktņus bruģakmeņu izvietošanai izgatavo paši «Igates» vīri.
Izvēli visvairāk diktē cena
Asfaltbetona rūpnīca tajā pašā Vilces pagastā «Igates» rīcībā nonāca līdz ar firmas izveidi
1991. gadā, kad rajona Ceļu remonta un būvniecības pārvalde ministrijas ietekmē bija spiesta atdalīt ceļu būvniekus no ceļu uzturētājiem. Pašreizējo līmeni ir grūti salīdzināt ar toreizējo.
– Nu esam sasnieguši zināmu attīstības pakāpi, kad varam ražot jebkura veida asfaltu, – saka R.Holts.
Asfaltbetona rūpnīcas panorāma tam ir īsts apliecinājums. Atstatu no pārējām iekārtām akmeņu kaudzes piekājē uzstādīts granīta šķembu drupinātājs. Tās parasti kā komponentu izmanto augstākās kategorijas ceļu asfaltēšanai un līdz šim vairāk ievestas no Zviedrijas vai Somijas. Taču kvalitātes atbilstības pārbaude apliecinājusi, ka Vilcē drupinātās šķembas nav sliktākas par Rietumu analogiem. Toties cenas ziņā ir par trešo daļu lētākas un atkarībā no frakcijas vidēji maksā desmit latu tonnā.
Atsevišķās nodalījumu kaudzēs izvietotas daudzas citas asfalta minerālmateriālu izejvielu kaudzes – smalkāka un rupjāka «maluma» jeb sadrupināšanas pakāpes šķembas, grants, smiltis. Kopumā tur pieejamas trīs frakcijas šķembu. Pašas smalkākās ārzemēs iecienītas parku un skvēru celiņu noklāšanai. Ja vēl tās pārklāj ar speciālo laku, izveidojas izturīgs un izskatīgs segums. Pie mums kas tāds vēl nav novērots, un klienti praktiski vadās pēc viena produkcijas parametra – cenas – un izvēlas lētāko.
– Mums nav problēmu ar sagatavošanu, taču būtu jārēķinās, ka zemākas klases produkcijai nav tādas izturības, – atzīst «Igates» tehniskais direktors Māris Radželis. – Augstvērtīgāko, A grupas asfaltu, kur izmantotas granīta šķembas, lētāk par 28 latiem tonnā it kā nedrīkstētu pārdot. Taču pietiek pat 20 latu pieminēt, lai pasūtītājs sāktu šausmināties par dārdzību un izvēlētos lētāko. 15, 16, 18 latu – tādi ir šodienas cenas griesti.
Noslogota ceturtā daļa jaudas
Diemžēl pasūtījums nav tāds, kā gribētos. «Igates» pastāvēšanas laikā nav bijis gada, kad asfaltbetona rūpnīca strādājusi kaut ar pusi jaudas. Pirmajos gados rūpnīcas noslodze bijusi pat vairāk nekā simboliska – trīs četri tūkstoši asfalta tonnu gadā, kaut padomju laikos saražoti
60 tūkstoši. Pagājušā gadā izgatavoti 18 tūkstoši tonnu asfalta. Ražotnes vadītājs Gunārs Indriksons lēš, ka, ņemot vērā pēdējo gadu jaudas kāpinājumu, iekārtas noslogotas tikai par ceturto daļu un nereti pat pusdienlaiks vēl nav pienācis, kad dienas pasūtījums ir izpildīts. Strādājošo noslodzei kalpo tas, ka nepilnīgi nodarbinātie strādnieki spēj apkalpot vairākus agregātus vai apvienot vairākas funkcijas.
«Igates» vīri pamatoti lepojas arī ar savu lauku ceļu seguma materiālu visas kategorijas ceļiem. Nav jau tā, ka granti karjerā vienkārši izrok un ved uz ceļa. Ikviens minerālmateriāls tiek attiecīgi sagatavots – sadrupināts un sašķirots pa frakcijām. «Igatē» var izvēlēties piecus dažādus veidus. Ceļu būves profesionāļi apliecina, ka grants materiāls ceļiem ir noteikti pilnvērtīgāks nekā dolomīta šķembas. Sausā laikā šāds segums tik stipri neput un nepiesārņo apkaimi. Savukārt mitrā laikā un ziemas apstākļos tas atšķirībā no dolomīta šķembām nešķīst. Arī cena tam ir apmēram par latiem diviem tonnā zemāka.
Tādējādi «Igate» var nodrošināt pilnīgi visu ceļu būvniecībai nepieciešamo. Kaut gan firmas produkcija saņēmusi Būvmateriālu sertifikācijas centra apliecinājumu par atbilstību kvalitātes prasībām, neiztrūkstoša uzņēmuma un asfaltbetona rūpnīcas sastāvdaļa ir laboratorija. Tā vajadzīga, lai, pārbaudot katru produkcijas un izejvielu partiju, nodrošinātu stabilu kvalitāti. Paviršība nav pieļaujama – tāda ir šodienas biznesa realitāte. Tāpat kā fakts, ka nav aiz kalniem laiks, kad ceļu seguma materiāli paliks dārgāki, jo ražošanas izmaksas degvielas un mazuta cenu celšanās rezultātā ar katru mēnesi palielinās.
Jāiekļaujas pasūtījumu rāmjos
«Igates» strādājošo lielākā daļa nodarbināta ceļu būves un remontdarbos. Lielākais pasūtītājs ir Valsts autoceļu direkcija, tad pašvaldības. Kaut gan no augstām tribīnēm tiek sludināta pieaugošā rosība, realitātē lielākā daļa ceļu aizvien vairāk noplicinās.
– Sociālisma iekārtā strādājām nepārtraukti, bet sabiedrības spriedums bija: ceļi ir slikti. Pašlaik labi, ja trešā daļa ceļu saņem, kas tiem pienāktos, – secina ceļinieki, ar vieglu skepsi vērojot vismaz divus gadu desmitus veco ceļu segumu. Būtībā tādi savu laiku ir jau nokalpojuši – ārzemēs ceļa segumu vai nu nomaina, vai uzliek tam jaunas «piedevas» ik pēc septiņiem astoņiem gadiem. Pie mums vienīgi «lāpa un lāpa».
Arī tagad, ikdienas gaitās pārvietojoties, R.Holts un M.Radželis «skaļi domā», ka pirms sešiem gadiem rekonstruētajam Lielās ielas posmam pēdējais laiks uzklāt jaunu seguma kārtu, lai ilgāk kalpotu braucējiem. Jo ar ceļiem ir tāpat kā ar slimībām – jo vairāk «ielaiž», jo dārgāka sanāk «ārstēšana». Diemžēl, lieliski to apzinādamies, ceļinieki spiesti iekļauties pasūtījumu un pasūtītāju līdzekļu apjomu diktētajos rāmjos, un skumji noraudzīties, kā pamazām vien izdēd un parodijā pārvēršas pašu savulaik cienīgais veikums.
– Nupat ceļinieki atzīmēja savas pastāvēšanas 80. gadadienu. Kopā sanākšanas reizē vienprātīgs bija kolēģu secinājums, ka visvairāk traucē neziņa par turpmāko. Zinot, piemēram, ka augs vajadzība pēc asfalta, uzņēmumi iegādātos jaunu tehniku, ņemtu aizdevumus. Diemžēl visās jomās valda neziņa. Un šādos apstākļos ielaisties darījumos ar bankām ir riskanti, – stāsta R.Holts.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, «Igate» gandrīz astoņos pastāvēšanas gados iztikusi bez kredītu ņemšanas un līzinga darījumu kārtošanas. Ja nu vienīgi kāds iekārtu piegādātājs par saņemto ļāvis norēķināties ilgākā laika posmā. Piespiedu «jostas savilkšana», krājot līdzekļus iekārtām, izvēlēta tāpēc, ka pietrūcis pārliecības par pasūtījumu nodrošinājumu.
Otrie ceļinieku reitinga tabulā
Arī tagad nevar runāt par vieglām dienām, taču pieņemama līmeņa tehniskā nodrošinājuma stabilitāte ir sasniegta. Ceļu būvei un remontēšanai iegādāta vācu tehnika. Atšķirībā no agrāko gadu saimniekošanas, kad ceļinieku pārziņā bija konkrētais rajons, pašlaik firma piedalās pasūtījumu konkursos visos Zemgales rajonos. Darbs attālākās vietās nav līdzsvarojams ienākumu un izdevumu ziņā. Tiesa, dažu projektu realizēšanai, piemēram, ceļa zīmju uzstādīšanai Ventspilī, netraucē arī pārbraucieni.
Uzņēmums sasniedzis arī objektīvu sava neatlaidīgā gājiena vērtējumu pārējo kolēģu vidū. Proti, pagājušā gadā Latvijas Autoceļu direkcija, izvērtējot ceļu melnā seguma būvdarbu kvalitāti, otrajā vietā ceļinieku reitinga tabulā aiz Smiltenes meistariem ierindojusi firmu «Igate».
Pagājušā gadā uzņēmuma apgrozījums sasniedzis tikpat kā miljonu latu, peļņa – 20 tūkstošu. Šā gada pirmās puses finansu rezultātiem ir mīnusa zīme. Tas lielākoties saistīts ar nesavlaicīgo samaksu par darbu. Satiksmes ielas posms, piemēram, ar urravām un skaistām runām ekspluatācijā nodots vairāk nekā pirms mēneša, bet uzņēmuma kasē vēl nav ienācis ne santīms. Tas izraisa ķēdes reakciju, jo izejvielu piegādātāji kļūst aizvien prasīgāki un norēķinu kavēšanos nepieļauj – ieslēdz soda sankciju «skaitītāju» vai vispār pārtrauc piegādi. Ceļinieku veikumu nopietni iespaidos arī grozījumi budžetā.
Aktīvajā ceļinieku darba sezonā «Igatē» nodarbināti 70 strādājošo.
– Ja ir darbs, ir arī maize, – situāciju kodolīgi komentē R.Holts. – Vidējā mēneša izpeļņa ir simts latu. Vasarā algas, protams, ir lielākas.
Tiesa, runājot par strādniekiem, nevar iztikt bez viena liela «bet». Kaut gan visapkārt valda bezdarbs, kārtīgu darbinieku trūkst.
– Cilvēka apziņā darbam nezin kāpēc vairs nav vērtības. Nav uzņēmības, iniciatīvas. Arī jauniem cilvēkiem. Mēs virzītu viņus uz augšu, pārvietotu darbā ar tehniku, bet vispirms jāpastrādā ar lāpstu, bet… Uzņēmuma kodols saglabājies kopš tā izveides – no desmit jaunpienācējiem labi, ja viens iznāk lietaskoks. Arī tā ir šodienas problēma.
