Par «Liepājas dzintaru» pastāv ne tikai statistika ar daudzo festivālu uzvarētājiem, bet arī leģendām un mītiem apvīti stāsti par tā tapšanu, darbības izbeigšanos un atkal – atdzimšanu.
Par «Liepājas dzintaru» pastāv ne tikai statistika ar daudzo festivālu uzvarētājiem, bet arī leģendām un mītiem apvīti stāsti par tā tapšanu,
darbības izbeigšanos un atkal – atdzimšanu. Par hipijiem, kas puķainos apģērbos balso, lai tiktu uz Liepāju, par atmodas laiku un tur cilvēku tūkstošu priekšā klusumā Ievas
Akurāteres dziedāto «Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!». «Liepājas dzinatrs»
izdzīvojis dažādus laikus un tomēr vēl notiek.
Par «Liepājas dzintara» aizsākumiem uzskata 1964. gada 21. jūniju, kad notika pirmais koncerts estrādē «Pūt, vējiņi». Toreizējais pilsētas Kultūras nodaļas vadītājs Rihards Rubīns bija izturējis pārmetumus no tā laika «dūžiem» par estrādes celtniecību, pat samaksājis 500 rubļu soda naudu un ticis nodēvēts par padomju īpašuma izsaimniekotāju. Vēl tagad neviens tā īsti nevar izskaidrot, kāpēc tomēr pilsētas lielākais priekšnieks – Izpildu komitejas vadītājs Jānis Dakše ļāva pabeigt estrādes celtniecību. «Pūt, vējiņu» atklāšana 21. jūnijā ar vairāk nekā sešu simtu Liepājas pašdarbības kolektīvu dalībnieku piedalīšanos varēja notikt.
Jaunajai koncertestrādei notikumiem bagāts bija pirmais gads: tur norisinājās baleta svētki ar krievu un latviešu prīmu piedalīšanos un pilnas skatītāju rindas pulcēja operetes, bet vēlāk nākotnei liktenīgs izrādījās jau piecas dienas pirms atklāšanas notikušais Baltijas estrādes kolektīvu salidojums. Tas gan nesaistīja īpaši lielu publikas uzmanību, tomēr tieši šis pasākums uzskatāms par «Liepājas dzintara» priekšvēstnesi.
Septiņdesmito gadu sākumā miliči vajāja hipijus, kurus jau uz Rīgas un Klaipēdas šosejām sagaidīja nākam un raidīja projām, bet tos, kuri jau bija izlauzušies līdz Liepājai, sasēdināja autobusos un aizveda pārdesmit kilometru aiz pilsētas, piekodinot atpakaļ nedoties.
«Liepājas dzintars» vairs nebija ikdienišķs mūzikas sarīkojums, kad rīkotājiem lielākās rūpes sagādāja tas, kā skatītāju zāli aizpildīt vismaz līdz pusei.
Diemžēl «Liepājas dzintars» vairākus gadus nenotika, laikam taču festivāla brīvdomības gars septiņdesmitajos gados pastāvošajai varai sagādāja pārāk lielas galvassāpes. Tā četras reizes bija jāiztiek bez festivāla. Daudzi par «Liepājas dzintaram» piederošiem uzskata arī muzikālos sarīkojumus, kas notika 1979. un 1980. gadā, kaut arī tiem bija citi nosaukumi. Formāli pēdējais festivāls pirms pārtraukuma bijis 1976. gadā. Tomēr sarunvalodā to par «Liepājas dzintaru» dēvēja gan organizatori, gan skatītāji. Šajos pasākumos gan vairs nevaldīja tā aura, kas septiņdesmito gadu sākumā. Daudz stingrāka bija arī dalībnieku atlases kārtība, un dzelžaina disciplīna tika ieviesta repertuārā: drīkstēja skanēt tikai un vienīgi vai nu pašu, vai padomju komponistu daudzpusīgās estrādes melodijas.
Tomēr festivāls arī šādā režīmā nebija pa prātam sistēmai un arvien tīkamāks kļuva viedoklis, ka šādu sarīkojumu lietderība ir apšaubāma.
Protams, dzīve «Pūt, vējiņos» neapklusa pilnībā. Vēl joprojām sezonas laikā ritēja aktīva koncertdzīve, un tomēr tas nebija festivāls. Šādas skates varēja notikt arī citās pilsētās.
Ažiotāža ap atkal atjaunoto festivālu 1987. gadā bija milzīga – jau tas vien, ka pēc biļetēm rindā bija jāstāv padsmitiem stundu.
1989. gadā tas radīja jaunas izjūtas un pārsteigumus. Apliecinājums tam bija pirmo īsto ārzemnieku parādīšanās festivālā, no kā pasākuma prestižs tikai ieguva.
Deviņdesmito gadu sākumā klausītāju «Liepājas dzintarā» kļuva mazāk, biļetes uz festivāla sarīkojumiem vairs nebija deficīts, un tās varēja nopirkt tieši pirms koncertiem. Diemžēl 1995. gads atnāca un aizgāja: pašvaldības un «Pūt, vējiņu» administrācijas nesaprašanās dēļ «Liepājas dzintars nenotika.
Festivāla pēdējā augšāmcelšanās 1996. gadā nebija viegla, un to apliecina kaut vai fakts, ka atjaunošanas gadā tajā muzicēja tikai latviešu grupas. Taču «Liepājas dzintars» notika un tagad skan atkal, un ikviens mūzikas mīļotājs Latvijā noteikti cer, ka pārtraukumi nav gaidāmi.
Raksta sagatavošanai izmantota Edgara Lūsēna grāmata «Dzintarā kaltā rokenrola katedrāle».
