Garajos gados ir paguvušas sadzīt karos cirstās rētas. Kara rēgs pamazām nogrimst aizmirstībā.
Garajos gados ir paguvušas sadzīt karos cirstās rētas. Kara rēgs pamazām nogrimst aizmirstībā. Tikai dižo latvju dēlu – varoņu – piemiņa tautā paliks mūžīga.
Pirms 60 gadiem Rīgas šosejas malā pie kādreizējās Ozolnieku pagasta Skuju skolas atklāja pieminekli varonīgajiem kaujiniekiem, kas savas dzīvības ziedoja smagajās 1919. gada rudens cīņās Misas krastos. Vairākus gadus Ozolnieku pagasta iedzīvotāji vāca līdzekļus piemineklim, līdz klāt bija 1937. gada 24. oktobris – pieminekļa atklāšanas diena. Visā Ozolnieku pagastā torīt plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Uzkalniņā pie skolas stāvēja gatavs jaunais piemineklis. Tā augšdaļā redzami divi cīnītāji ar granātu un cīņai sagatavotu šauteni rokās. Zem tiem uzraksts: «Varonīgajiem tēvu zemes dēliem 1919.»
Pieminekļa atklāšanas ceremoniju vadīja 6. Rīgas pulka pulkvedis Liepiņš. Viņš pastāstīja, ka Skuju skolas un Iecavas upes apkaimē 1919. gada 17. novembrī uzbrūkošajam 6. Rīgas kājnieku pulkam notika izšķiroša kauja ar Bermonta karaspēka daļām. Ienaidniekam bija cilvēku un ieroču pārspēks, viņš izrādīja stipru pretestību. Un tomēr kauja beidzās ar Rīgas kājnieku pulka uzvaru. Šajā kaujā 6. Rīgas kājnieku pulkam bija 16 kritušo, divi bezvēsts pazuduši un 58 ievainoti karavīri.
Kad no pieminekļa noslīdēja baltais pārklājs, atskanēja Latvijas himna «Dievs, svētī Latviju!». Pieminekli iesvētīja virsmācītājs Jēkabs Ķullītis. Viņš teica: «Nav nekāda mīlestība lielāka par to, kas savu dzīvību atdod par brāļiem. Latvju cīnītāji atguva savu tēvzemi un brīvību.» Pieminekļa pakājē sagūla ziedi un vainagi.
Piemineklis izmaksāja 3000 latu. Toreiz skolas audzēkņi iedēstīja kociņus, izveidojot varoņu aleju, cītīgi kopa pieminekļa apkārtni.
Ozolnieku pagasta ļaudis bija paveikuši svētīgu darbu.
Dzelteno lapu zelts vēsta par rudens pēdējo gājumu. Oktobris nes līdzi lielo varoņdienu atmiņas. Bet novembris ir varoņu mēnesis, kas gaišiem un liesmainiem burtiem ierakstīts mūsu valsts un tautas vēsturē. Jo dziļāku cieņu rādīsim varoņu piemiņai, jo dižāki garā augsim paši.
