Dažreiz cilvēkam vajag pavisam maz.
Dažreiz cilvēkam vajag pavisam maz. Sirdssāpe aprimstas, ja var sajust atbalstu vai dzirdēt kādu labu un mīļu vārdu. Redakcija ir saņēmusi Annas Gerasimjonokas vēstuli:
«Mūsu ģimeni piemeklēja liela nelaime. Tā izpaudās mūsu vīra, tēva un vectētiņa smagajā slimībā, kas viņam beidzās ar mūžībā aiziešanu. Šajā grūtajā laikā kopā ar mums bija rajona slimnīcas galvenā māsiņa Margarita, bez kuras palīdzības un līdzjūtības mums visiem būtu vēl grūtāk.
Mēs Margaritai gribam izteikt vislielāko pateicību un no sirds novēlam viņai veselību, palikt arī turpmāk tikpat uzmanīgai un labvēlīgai savā darbā.»
«Ziņas» ar Margaritu Lilienfeldi tikās slimnīcā – vietā, bez kuras Margaritas dzīve nebūtu iedomājama. Viņa neslēpj, ka savā mūžā dzirdējusi daudz mīļu vārdu un tas palīdz uzturēt tonusu.
Margarita ir dzimusi un augusi Jelgavā, bet interesants šķiet stāsts, kā viņa kļuva par medicīnas māsu. Pēc skolas beigšanas Margarita, nevienam neko nezinot, devusies uz Rīgu un iestājusies Politehnikuma Ceļu un tiltu būves fakultātē. Kad par to uzzinājis tēvs, meita dabūjusi sukas. Viņš jautājis – vai tu vari sevi iedomāties netīru muti un kirzas zābakiem kājās?
Otrā dienā Margarita braukusi uz Rīgu, izņēmusi dokumentus no tehnikuma un iesniegusi tos medicīnas skolā. Tad gan vecāki bijuši apmierināti un nosprieduši, ka ģimenē viens mediķis ir vajadzīgs.
Margaritai ir 36 gadu darba stāžs medicīnā un bagāta pieredze. Pēc medicīnas skolas beigšanas viņa nosūtīta uz Jelgavas Kara hospitāli. 1971. gadā sākusi strādāt vecajā slimnīcā, un arī tajā Margarita mīļu prātu aprunājusies ar pacientiem, kas viņu pēc tam atcerējušies vēl ilgi. Vēlāk strādāts arī Tuberkulozes slimnīcā.
– Veco slimnīcu atceros ar jaukām atmiņām. Strādājot pie ārsta Anšelēvica, iemācījos ar katru cilvēku rast īsto kontaktu, – atceras Margarita.
Katram ir kādas dotības. Vienam, piemēram, ir šuvēja talants, citam – būt frizierim vai ziedu kārtotājam, bet Margaritai ir talants «duršanā». Viņa ir viena no tiem retajiem mediķiem, kas bez jebkādām problēmām var trāpīt vēnā, lai cik sarežģīti tas izrādītos kādam citam.
Mīļums ir jāieaudzina bērnībā
Margarita uzskata, ka mīļums un labestība viņai nācis mantojumā no bērnības. Par savām bērnu dienām viņa stāsta labprāt:
– Atceros, ka bērnībā mūs, visus trīs bērnus, vecāki ļoti mīlēja. Mēdz teikt, ka bērna raksturs izveidojas līdz trim gadiem. Cik daudz mīlestības šajā vecumā tiek saņemts, tāds cilvēks arī izaug, – secina Margarita.
Pašlaik māsiņa strādā Jelgavas rajona slimnīcā un viņas darbs vairāk saistīts ar dokumentiem, lai gan patiesībā sirds vairāk velk pie cilvēkiem:
– Ja būtu jauna un man būtu jāizvēlas, kur strādāt, noteikti gribētu AIDS centrā. Šie cilvēki ir tik nelaimīgi, un sabiedrības attieksme pret viņiem ir nepareiza. Viņi manī izraisa īpašu līdzjūtību un vēlēšanos palīdzēt.
Svarīgs ir ģimenes atbalsts
Margarita ir izaudzinājusi meitu un dēlu, kam mammas profesija sākumā nav patikusi. Dēls vairākkārt neapmierināts sacījis:
– Mammu, tev atkal pa svētkiem jāstrādā!
Taču bērniem izaugot lieliem, prieks par mammu ir acīmredzams.
Jaunībā bijusi arī iecere izmācīties par ārsti, bet Margarita smej, ka toreiz viņu nobaidījusi lielā konkurence, kā arī iestājeksāmeni fizikā un matemātikā.
– Lai kļūtu par ārsti, man būtu jāpārvar mazvērtības komplekss. Būt labai medicīnas māsai nav mazāk svarīgi kā labam ārstam, – domā Margarita.
Pie slimnieka strādā mediķu komanda, un, viņasprāt, māsai jābūt nevainojamam ārsta palīgam un labajai rokai. Ārstam ne vienmēr būs laika pieiet pie slimnieka izrunāties, bet medicīnas māsai tas jādara bez teikšanas.
– Sirgstošam cilvēkam vajag pēc iespējas vairāk dot enerģiju, jo viņš ir ņēmējs, bet mēs, veselie, – devēji, – skaidro Margarita.
Margaritai ir patiesi žēl, ka mediķu darbu tik zemu novērtē valdība. Šobrīd Latvijā lielākā daļa medicīnas darbinieku ir vairāk pielīdzināti misionāriem. Margarita atzīst, ka ir grūti strādāt, ja godīgi padarīta darba vērtība ir tik niecīga.
