Zviedrija XVII gadsimtā iekaroja plašas teritorijas Baltijas jūras krastos.
Zviedrija XVII gadsimtā iekaroja plašas teritorijas Baltijas jūras krastos. Livonijas kara laikā (1558 – 1583), sabrūkot Livonijas ordenim, tā jau bija ieguvusi Igauniju. XVII gadsimta sākumā Zviedrija iebruka Krievijā un saskaņā ar 1617. gadā noslēgto Stolbovas mieru Zviedrijas valsts sastāvā tika iekļautas Ižoras zemes, daļa Karēlijas, kā arī Lādogas ezera rietumu un ziemeļu piekraste. Kārtējā poļu un zviedru kara rezultātā Zviedrija pēc Altmarkas pamiera 1629. gadā ieguva Vidzemi, Rīgu un daļu Austrumprūsijas. Zviedrijas veiksmīgā līdzdalība Trīsdesmitgadu karā sagādāja tai iespēju pēc Vestfāles miera līguma parakstīšanas 1648. gadā iegūt Rietumpomerāniju. Sekmīgās cīņās pret Dāniju XVII gadsimta vidū Zviedrija ieguva Gotlandi un Sāmsalu, kā arī vairākus Dānijas apgabalus. Zviedrijas militārās veiksmes lielā mērā noteica iekšējās pretrunas, kas plosījās poļu un lietuviešu valstī Žečpospolitā, sadrumstaloto vācu zemju iesaistīšanās Trīsdesmitgadu karā, kā arī jukas Krievijā XVII gs. sākumā.
Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa (1611 – 1632) izvirzīto mērķi pilnīgi izolēt citas valstis no Baltijas jūras pilnībā gan neizdevās sasniegt. XVII gs. otrajā pusē Zviedrijas intereses sadūrās gan ar tās seno pretinieku – Polijas, Krievijas, Dānijas –, gan arī ar jauno lielvalstu – Anglijas un Nīderlandes – interesēm, kuras tirdzniecības attīstības vārdā iestājās par mieru un spēku līdzsvaru Baltijā.
Tomēr cīņā par kundzību Baltijā svaru kauss sāka nosvērties Zviedrijas labā. 1655. gadā bija sācies kārtējais zviedru – poļu karš, tā dēvētais pirmais Ziemeļu karš. Jaunais Dānijas karalis Frederiks III (1648 – 1670) cerēja atgūt zaudētās teritorijas. Kaut arī Dānija nebija karam gatavojusies, tā 1657. gadā iesaistījās karadarbībā pret Zviedriju. Taču zviedri ieņēma Jitlandi un Zēlandes salu. 1658. gadā dāņi bija spiesti parakstīt neizdevīgu miera līgumu: Zviedrija ieguva Skoni, Bohūsu, Trondheimu un dāņu salu Bornholmu. Zviedru karaspēks ielenca pat Kopenhāgenu, un karalis Kārlis X Gustavs
jau plānoja Dāniju sadalīt četrās
daļās un Norvēģijā iecelt savu vietvaldi, tomēr Rietumu lielvalstis viņa apetīti ierobežoja ar
notiesāto Skoni, pārējās teritorijas piespiežot atdot Dānijai.
1657. – 1679. gadā dāņi mēģināja atgūt arī Skoni, tomēr nesekmīgi.
Zviedrijas karaļa Kārļa XI (1660 – 1697) valdīšanas sākumā valsts kase nepārtraukto karu dēļ bija pilnībā iztukšota. Viena no galvenajām Kārļa XI iekšpolitiskajām veiksmēm bija muižu zemju redukcija – nelikumīgi piešķirto muižnieku zemju atsavināšana valsts labā. Tā deva iespēju gan piepildīt valsts kasi, gan arī veikt nepieciešamās reformas armijā. Tas savukārt veicināja karaļa varas pieaugumu, un jau 1682. gadā riksdags un valsts padome pieņēma lēmumu, ar kuru visa likumdošanas vara tika uzticēta karalim, bet 1693. gadā Kārlis XI tika pasludināts par absolūto monarhu. Viss liecināja, ka Zviedrijas varenība pārņems visu Baltiju, ja vien… XVII gadsimta beigās cīņā par to neiesaistītos Krievija, kuru, kā vēlāk izrādījās, «norīt» nebija pa spēkam pat tā laika modernākajai armijai Eiropā.
XVII gadsimta vidū Krievija kolonizēja plašus apgabalus Sibīrijā, tā paplašinot teritoriju austrumu virzienā. Ar ukraiņu kazaku palīdzību Krievija spēja 1654. gadā atgūt krievu zemes, kas atradās Polijas varā, un pievienot daļu ukraiņu apdzīvotās teritorijas.
Krievijas iekšpolitikā XVII gs. bija juku laiks. Zemnieku pilnīga paverdzināšana, tos «piesaistot» pie zemes (atbilstoši 1649. gadā pieņemtajiem zemes likumiem), nodokļu smagums, valsts kalpotāju patvaļa noveda pie plašiem nemieriem: sacelšanās Maskavā 1648. un 1662. gadā, zemnieku karš Stepana Razina vadībā (1667 – 1671), strēļu sacelšanās Maskavā 1682. gadā utt. Plaši nemieri Krievijā izcēlās XVII gs. vidū uzsāktās baznīcas reformas dēļ. Valdība vajāja reformas pretiniekus (vecticībniekus). Daudzi no viņiem protestējot sadedzinājās. Cars Aleksejs Mihailovičs (1645 – 1676) uzsāka valsts pārvaldes reformu, tiecoties uz arvien lielāku absolūtismu, taču neveiksmīgi. Pēc viņa nāves Krievijā atkal valdīja kārtējās jukas, bieži mainījās valdības, valdnieki bija mazgadīgi, galma grupējumi vērpa intrigas. Nekas neliecināja, ka Krievija spēs izkļūt no iekšējo pretrunu purva un saglabās teritoriālo vienotību, līdz… 1696. gadā Eiropas valdnieku vidū savu vietu ieņēma cars Pēteris I.
