Ugunsbīstamākais laiks Latvijā ir no marta beigām līdz augustam dienas vidū – no pulksten 12 līdz 16.
Ugunsbīstamākais laiks Latvijā ir no marta beigām līdz augustam dienas vidū – no pulksten 12 līdz 16. Visvairāk mūsu meži ir deguši sausajās vasarās 1925., 1930., 1934., 1945., 1947., 1963., 1964., 1971., 1976. un 1992. gadā. Ugunsgrēku skaits gadā pārsniedz pat tūkstoti. Piemēram, 1963. gadā bija 1489 ugunsgrēki. Šogad Latvijā jau ir reģistrēts gandrīz tūkstoš meža ugunsgrēku. Tajos izdeguši 937 hektāri mežu. Vairumā gadījumu uguns plosījusies valsts mežos.
Lielākie meža ugunsgrēki šogad bijuši Tukuma, Daugavpils un Rēzeknes mežos.
Ziņas par ugunsgrēkiem gadsimta sākumā ir nepilnīgas. Tolaik liela daļa lauku iedzīvotāju uzskatīja, ka atšķirībā no saimniecības ēku degšanas meža ugunsgrēki nav liela nelaime, vairāk gan neliels atvieglojums malkas un būvkoku sagādē. Uzlabojoties mežizstrādes tehnoloģijai, šī attieksme mainījās.
Astoņdesmitajos gados, pateicoties stingri organizētajam un impērijas atbalstītajam uguns novērošanas un ugunsdzēsības dienestam, kā arī tam, ka negadījās īpaši sausas vasaras, izdegušo mežu platība ik gadu nepārsniedza dažus desmitus hektāru. Deviņdesmitajiem – Latvijas valsts atjaunošanas gadiem – bija raksturīga bieža mežu degšana 1992. gada sausajā vasarā, kad mežu un purvu ugunsgrēku skaits sasniedza pusotru tūkstoti. Piemēram, Slīteres dabas rezervāta dzēšanā, iesaistījās gan Rīgas rūpnīcu strādnieki, gan zemessardzes bataljoni, gan karavīru vienības, gan arī vācu, somu, norvēģu speciālisti ar savu tehniku. Arī turpmāk neizdevās sasniegt astoņdesmito gadu organizētību un tehnisko nodrošinātību. Turklāt, palielinoties lauksaimniecībā neizmantoto zemju platībām, kas aizauga ar zāli, vairojās kūlas dedzinātāju izraisīto meža ugunsgrēku skaits. Privāto mežīpašnieku neapzinīguma rezultātā vairāk nekā astoņdesmitajos gados tika pārkāpti ugunsdrošības noteikumi meža izstrādē.
Viens no gadsimta iespaidīgākajiem meža ugunsgrēkiem, kas zinātniekiem lika pārskatīt koku stādīšanas noteikumus, izcēlās 1974. gada 30. aprīlī Liepājas rajonā Sakas un Vērgales nosusinātajos grīņos – priežu jaunaudzēs ar biezu viršu un sausas zāles zemsegu. Toreiz četrās stundās izdega 2300 hektāru meža. Milzīgi ātrā, pēc aculiecinieku liecībām, eksplozijtipa uguns izplatījās ne tikai sausajā zemsegā, bet arī priežu vainagos. Ugunsdzēsējiem, kuri ķērās pie darba, kad bija izdeguši tikai seši hektāri, šīs vainaguguns apturēšana sekmējās lēni. Jāpaskaidro, ka vienīgais veids, kā var apkarot vainaguguni, ir pretuguns laišana. Pēc šīs ugunsnelaimes visā Latvijā tika pārskatīta mežu audzēšanas sistēma. Žurnāls «Mežsaimniecība un Mežrūpniecība» tolaik rakstīja: «Jau sen pastāv uzskats, ka priežu kultūrās no ugunsdrošības viedokļa ierīkojamas lapu koku joslas. Tomēr nekādas noteiktas metodikas vai sistēmas nebija, un tāpēc katrs uzņēmums rīkojās pēc saviem ieskatiem. Rezultātā praktiski tika darīts ļoti maz.
LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija 1974. gada 11. jūnijā izdeva pavēli, kurā noteica, ka priežu jaunaudžu masīvi jāsadala ar 50 metru platām lapu koku joslām 25 hektāru lielos nogabalos. Šādas joslas – barjeras – tad meža degšanas gadījumā mazinātu uguns izplatīšanos pa priežu vainagiem.»
Par Sakas – Vērgales ugunsgrēku liela daļa vainas bija jāuzņemas dzelzceļniekiem. Tie nebija kopuši dzelzceļa stigu, kas atradās viņu pārziņā. Tādējādi 14 kilometru garā ceļa posmā no pasažieru vilciena Liepāja – Ventspils tvaika lokomotīves dzirkstīm astoņās vietās aizdegās sausā kūla un izraisīja lielo meža ugunsgrēku.
